Katrai tautai gribas savu karalieni vai vismaz princesi. Savu Elizabeti, Viktoriju vai Sofiju, kura būtu tik majestātiska un vienkārša, skaista un gandrīz vai ideāla un kurai tomēr piemistu vismaz dažas cilvēciskas vājības. Tāda, par kuru stāstīt pasakas saviem bērniem. Ne velti latvieši ar sajūsmu sagaida katru karaliskai ģimenei piederīgo cilvēku, vienalga, no kurienes viņš arī būtu. Un varam tikai ar klusu nopūtu apskaust zviedrus, kuriem ir sava karaliskā ģimene un visas tautas mīlēta princese Margarēta. Viņas dzīvi tagad pārstāsta kā pasaku. Skaistākais, ka tūkstošiem zviedru piedzīvo šo pasaku, vienkārši aizbraucot uz pilsētu pie Baltijas jūras Helsingborgu. No tās krastiem redzama Dānija ar tās slavenākā prinča Hamleta pili, un te var izstaigāt skaistāko Zviedrijas dārzu ar karalisko pili tās centrā - Sofiero. Dārzu, ko izveidoja viņu Margarēta, pamudinot zviedrus nu jau vairākās paaudzēs līdz pat salnām mīlēt margrietiņas.
MARGARIETIŅU LAIPNI LŪGTI!
"Mans vecvecvectēvs Oskars II uzbūvēja Sofiero pili 1865.gadā un 40 gadus vēlāk uzdāvināja to maniem vecvecākiem Gustavam Ādolfam un Margarētai kā kāzu dāvanu," - tā vienā no Sofiero veltītām grāmatām ar lepnumu raksta tagadējais Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs.
Oskars II to uzbūvēja sievai Sofijai un vecākajam dēlam Gustavam. Abiem vārgulīgās veselības dēļ bija vajadzīgs daudz svaiga gaisa. Sofiero tulkojumā no zviedru valodas nozīmējot - Sofijas atpūtai. Pils bija uzbūvēta atbilstoši labākajiem Viktorijas laikmeta angļu arhitektūras paraugiem - liela, drūma pils ar sešiem torņiem. Tās priekšā atradās liels zāliena laukums un apkārt daudz koku karaliskās ģimenes pastaigām un izjādēm.
Jauna un citāda dzīve Sofiero sākās gandrīz tieši pirms gadsimta kādā saulainā jūlija dienā. Toreiz Helsingborgas iedzīvotāji, labā laika pamudināti, piepildīja ielas, lai sveiktu Sofiero jaunos īpašniekus - toreizējo Zviedrijas reģiona Skones hercogu Gustavu Ādolfu un viņa jauniņo sievu Margarētu. Pils bija viņu kāzu dāvana. Nekad agrāk pilsētā nebija redzētas tādas ziedu dekorācijas kā tajā 1905.gada saulainajā dienā. Pils vārtu arka bija apvīta ar ozolzariem, un no tiem bija veidots arī karaliskais kronis. Vārdi "Laipni lūgti!", tāpat kā Margarētas un Gustava iniciāļi, bija izveidoti no margrietiņām. Pēc diviem gadiem pils jaunos īpašniekus kronēja un viņi ar pilnu jaudu sāka saimniekot pilī un tās lielajā dārzā.
Margarētu apraksta kā nevaldāmu darbaholiķi, kura vienmēr atradusi, ar ko nodarboties. Viņa daudz paspējusi izdarīt savas īsās dzīves laikā. Atšķirībā no citām karaliskajām ģimenēm un to piederīgajiem viņa nepieņēma darbā auklītes un par saviem pieciem bērniem rūpējās pati. Viņas dzīves laikā padrūmā izskata pils ar Viktorijas laikmetam atbilstoši tumšām istabām tika pārkārtota un istabas kļuva gaišas un modernas. Pati Margarēta gandrīz visās fotogrāfijās ir redzama vai nu baltās, vai gaišās drēbēs. Un, šķiet, tāda arī bija viņas dzīve.
15 SKAISTAS VASARAS
Karaliskās ģimenes dzīve Sofiero bijusi brīnišķīga, bērni varēja izskraidīties pēc sirds patikas. Tā atmiņās rakstīja vai stāstīja karaliskās ģimenes piecas atvases. Viņi atceras daudzas parkā spēlētas spēles un piedzīvojumus.
Viena no pirmajām zviedru populārzinātniskajām grāmatām par dārzu veidošanu bija princeses Margarētas sarakstītā Dārzs, kuru mēs radījām. Pārveidot dārzu viņa sāka jau pirmajās nedēļās, kad sāka dzīvot Sofiero pilī. Viņa to vēlējās veidot par skaistu angļu dārzu, kurā dominē ziedi. "Manai vecmāmiņai, kas bija talantīga ainavu arhitekte, tur pagāja tikai 15 vasaras, taču viņa paspēja pārvērst Sofiero brīnišķīgā parkā, un to pilnībā atbalstīja mans vectēvs, liels dārzkopības mīļotājs," raksta tagadējais karalis Kārlis Gustavs. Margarēta Sofiero ne tikai rakstīja grāmatas par dārzkopību, bet arī izplānoja dārzu, izstrādāja dārza plānojumu saviem draugiem, nodevās glezniecībai un radīja pirmās krāsu fotogrāfijas Zviedrijā.
Laikā, kad Margarēta, karalienes Viktorijas mazmeita, sāka veidot Sofiero dārzu, visā Eiropas un ASV ainavu arhitektūrā dominēja angļu dārzu ideja. Visas angļu dārza pazīmes ir arī Sofiero - taisnas līnijas, kurām jāatgādina, ka šis tomēr ir veidots dārzs. Strikto līniju radīto iespaidu jāmīkstina ar vienkāršiem ziediņiem, gluži kā no kāda lauku piemājas dārziņa. Šāda angļu dārza veidošanā bija divi likumi - tikai mājās pieejami materiāli un jāņem vērā vietējās tradīcijas. Dārza mēbelēm jābūt vietējo amatnieku veidotām, un nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka dārzā daudz vietas jāatvēl zālienam. Kaut ko karaliskās ģimenes cienīgu Margarēta esot atļāvusies vien dārza austrumu daļā - lapeņu alejas, kuras krustojās ar pamīšus sastādītām bumbierēm un vīteņrozēm. Izsmalcinātais ziedu un bumbieru izkārtojums deva rozēm daudz vietas, kur augt, un veidojās ļoti romantisks tunelis.
Sofiero dārzā ir kāds mazs vasaras namiņš, kuram iepretim ir liels zāliens. Te Gustavs Āfolfs, Margarēta, viņu bērni ar draugiem spēlējuši futbolu. Te viņi, saaicinājuši visus apkārtnes kaimiņus, svinējuši Jāņus. Vecās melnbaltās fotogrāfijas, kurās fiksēti vasaras saulgriežu svētki pirms nepilniem simt gadiem, redzams, ka karaliskajai ģimenei apkārt ir daudz zviedru tautastērpos ģērbtu cilvēku un visi, ieskaitot kroņprinci, sēž turpat zālienā.
Tieši no šīs vietas, kur kādreiz kurti Jāņu ugunskuri, redzams Dānijas krasts. Un no šejienes stiepjas viena no pils mūra sienām, ko princese Margarēta nolēmusi apaudzēt ar vienām vienīgām baltām rozēm. Šodien dārznieki ir atļāvušies pārfrāzēt Margarētu un atmetuši vārdiņu "balts". Palikušas rozes, rozes, rozes. Šajā vietā aug arī 1999.gadā angļu selekcionāra Deivida Austena radītā krūmrožu šķirne ar aprikožu krāsas ziediem Kroņprincese Margarēta.
"Neticami, ka mana vecmāmiņa nomira jauna. Tas notika 1920.gadā," raksta tagadējais karalis. Pēc krūts operācijas organismā ielaistas infekcijas dēļ viņa nomira laikā, kad bija sestā bērna gaidībās. 38 gadus veca. Viņas jaunākajam bērnam - Kārlim Johanam - bija tikai trīsarpus gadi. Taču stāsts par skaisto dzīvi turpinājās tieši mīlestības pret kroņprincesi dēļ.
Rododendru mežs
Pirmais, kas mani gluži vai apstulbināja Sofiero, bija neticami, prātam neaptverami lieli rododendri. Atgāzusi galvu, blenzu uz lielo, zaļo sienu mana piemājas ozola augstumā. Dziļāk dārzā ir visīstākais rododendru mežs. Maijā, kad krūmi visi vienlaikus zied, uz Sofiero gluži kā svētceļotāji pie raudošas Dievmātes gleznas brauc zviedri.
Pirmais rododendrs Sofiero iestādīts 1907.gadā, un it kā tas mazais stādiņš bijis viens no pirmajiem rododendriem, kas parādījušies Zviedrijā. Taču jau 30.gadu sākumā, drīz pēc sievas nāves, tagadējā karaļa vectētiņš sācis kolekcionēt rododendrus. Gustavs Ādolfs visas vasaras pavadīja Sofiero, izrādīdams aizvien lielāku interesi par dārzkopību un dzīves laikā savākdams aptuveni 500 dažādas rododendru šķirnes. Viņam bija plaša sarakste ar dažādu valstu universitātēm un botāniskajiem dārziem. Ļoti daudzi dārzu speciālisti bija devušies uz Sofiero apskatīt kolekciju un, kā stāsta, bija patiesi iespaidoti. 1950.gadā, kad Gustavs Ādolfs kļuva par karali, uz Sofiero braukuši atpūsties visi valdības vīri un viņa diplomātiskā dienesta pārstāvji. Pašreizējais Zviedrijas karalis saskaitījis, ka "vectēvs šajā parkā pavadīja ne mazāk kā 68 vasaras".
Kad Gustavs Ādolfs 1973.gadā nomira, Sofiero viņš uzdāvināja Helsingborgas pilsētai. Tagad tas ir viens no skaistākajiem un iemīļotākajiem zviedru publiskajiem dārziem. Katru gadu tas mainās, un pastaigājoties ir iespēja iepazīt gan vēsturisko ainavu, gan pavērot dārzu veidošanas modernās tendences. Sofiero ir jaunas rožu šķirnes, daudzveidīgi mežvīteņi un līdzās tiem zied pupas. Atceroties, cik ļoti Margarēta un Gustavs Ādolfs mīlēja bērnus, Sofiero dārzkopji izveidojuši īpašu bērnu stūrīti. Tajā bērni var stādīt zirņus, kopā ar āboliem no kokiem plūkt burtus, pārģērbties par puķi vai par zemeni.
Lai kur arī pa dārzu staigātu, visur zied margrietiņas, margrietiņas, margrietiņas. Tās ir gandrīz visās dārza alejās un no vienkāršas pļavas puķes kļuvušas par karaliskā dārza simbolu. Te ir gan mazas ilzītes, gan kumelītes, gan dažādas modernu šķirņu margrietas. Ar tām Helsingborga atdod godu savai karalienei, kuras vārds skanēja kā puķe.
DĀRZU VĒSTURES MUZEJS
Es nezinu, vai tā bija Margarēta, kura pamudināja vai katru sevi cienošu zviedru parūpēties, lai viņam būtu kaut vai puķu kaste pie loga. Taču, braukājot pa Zviedrijas dārziem, atkal un atkal pārliecinājos, ka tie nebūt nav tikai mierinājums vecumdienām.
Upsalas botāniskajā dārzā, ko pirms trīs gadsimtiem sev bija pasūtījusi karaliskā ģimene, stumjot ratiņus, pastaigājas ģimenes. Jauni vīrieši skrien krosiņu, bariņš kāda austrumu vingrošanas veida piekritēju lēni iesildās. Līdz pat dārza slēgšanai tas ir ļaužu pilns. Un, par spīti zemajām un tumšajām debesīm, ik pa laikam spiedzošas balsis dzirdēju dārzu muzejā Frēdriksdālā.
Arī Frēdriksdāla, 36 hektāru liels brīvdabas muzejs, atrodas Helsingborgas apkaimē. Māja ar dārzu tapuši pirms diviem gadsimtiem, un pēdējais tās privātais īpašnieks bija kultūras mecenāts Oskars Traps un viņa sieva, ilustratore un māksliniece Žizele. Kad Oskars Traps 1918.gadā nomira, viņš visu savu īpašumu novēlēja Helsingborgas muzejam. 30.gados radās ideja mēģināt šo botānisko dārzu veidot tādu, lai tajā varētu iepazīt visu Zviedrijas novada Skones floru un arī dārzu veidošanas paradumus. Paraugus dārzā sāka stādīt 1936.gadā un turpina to darīt joprojām.
Interesantākais, kas te patiesi ir iespēja pašam savām acīm redzēt, kā kultūrvēsturiski veidojies dārzs. Šejienes virtuves dārzs veidots jau XIX gs. sākumā kā tipisks renesanses stila dārzs. Tas bijis ar augļu kokiem un ogu krūmiem nodalīts zemes gabaliņš, kurā tika audzēti dārzeņi, ogas, garšvielas un medicīnā izmantojami augi. Šajā dārzā var uzzināt, ka tagadējo dārza burkānu vecvectētiņi bija savvaļas burkāni, kas joprojām ir sastopami Skonē. Tievas, garas un baltas saknes. Frēdriksdālas rozārijs ir senatnē veidotu rožu šķirņu nacionālais centrs. Te ir aptuveni 450 šķirņu, hibrīdu un variāciju. Rožu dārzs ir tāda kā dzīva ilustrētā rožu audzēšanas vēstures grāmata.
Zviedri pret saviem dārziem izturas kā pret siltās segās tinamu mazuli - ar lielu saudzību un daudziem droši vien nesaprotamu lepnumu. Tas man lika iedomāties, ka zemēs, kur ziemas ir garākas par vasaru, puķes un augi ir tik spīvi un izturīgi, ka dienvidniekiem ir ko pabrīnīties. Tie dzen sulu pa savām dzīslām no atkušņiem līdz pat pirmajam sniegam. Laikā, kad dienvidos saules izlutinātās puķes jau sen aizgājušas gulēt, pie mums dārzi vēl ir tik skaisti - dālijas melo, acīs skatīdamās, ka ir vēl vasara, mārtiņrozes reibina un miķelīšu ziedi drīz sīkiem smiekliņiem ķiķinās par aukstajām naktīm. Varbūt arī mums ir vērts ņemt piemēru no zviedriem un aicināt tūristus apbrīnot ziemeļnieciski izturīgos, spītīgos dārzus?