Pastāsti par savu mammu! Neizteiktā mīlestība

Liecies mierā! Arī Tu atkal esi šeit un tāpēc - pajautā pati sev, kāpēc tik uzcītīgi raidi pārmetumus man! Pameklē baļķēnu savā actiņā, ne manējā! Pameklē vien sāpīti pati savā sirsniņā, bet nepārmet man sāpi. Paanalizē vien sevi, ja vien Tu spēj, par ko es stipri šaubos! Atā ! Uz nesatikšanos! Nevēlos es ar Tevi diskutēt, tam nav jēgas.

Klau, mila, tev tiesam ir SAPE. Tu atkal esi te! Nu kamdel tu vel te vem par to aizvakardienas stastu? Zini, paanalizee sevi, 'Uzdrošināties izprast savas sajūtas. Un uzdrošināties tajās atzīties.' Uzjautaa pati sev, kapec tev nepatika Burves stasts. Taa godigi. Bet nu par to sapeshanu: ne, nedomaju, ka visam ir jaizsaap. Varbut ari viegli un gaisigi!

Paldies autorei! Par uzdrošināšanos runāt un stāstīt. Lūk, šis ir viens stāsts, kur es noticu autores izjūtām un mīlestībai, kas nākusi caur sāpi, caur izpratni, caur domām un sajūtām. Un ne vēsts no pliekanām cūciņām un žaketītēm. Es nezinu mīlestību, kas nāk viegli. Manuprāt, mīlestība, vai tā būtu pret mammu, mīļoto cilvēku, bērniem u.t.t., ir jāizsāp. Jāizdzīvo. Jājūt prieks par to. Nu - visa krāsu un sajūtu gamma. Un tikai tad var pārliecināties, cik patiesi tas ir. Uzdrošināties izprast savas sajūtas. Un uzdrošināties tajās atzīties.