Pārsaldinātā kūka
Minhenes lidosta vien ir ko vērts. Lai no lidmašīnas nonāktu līdz izejai, jāpatērē ļoti maz laika, nevis jāveic līkloči. Tas tāpēc, ka lidosta ir kā garš stikla koridors un caur to sagaidītāji redz, kā no lidmašīnām ārā kāpj sagaidāmie. Lidostā ir arī krogs ar visu alus darītavu. Bavārija taču!
Ceļš uz Garmišu-Partenkirheni pilsētu Cugšpices kalna pakājē ir aptuveni 100 km garš un kļūst aizvien kalnaināks. Var manīt kalnu spices, kas izskatās kā apbārstītas ar pūdercukuru. Ik pa laikam starp kalniem izspiežas pa sīpola formas un krāsas katoļu baznīcas jumtam. Pati pilsētiņa ir kā pārsaldināta kūka. Cakaini, balti aizkariņi, mazi lodziņi, un, tuvojoties Lieldienām, tajos smejas ģipša zaķi. Gide Birgita Blīsenere stāsta, ka savulaik Garmiša un Partenkirhene bijušas divas pilsētas, līdz 1935.gadā apvienotas. Joprojām gan abu pušu ļaudis savā starpā dīžājoties, kura no pilsētām labāka. Savulaik pat laulības bijušas iecienītas tikai ar savas pilsētas iedzīvotājiem.
Vakariņojam Partenkirhenē, kas ir senāka par Garmišu. Krogā Frauendorfer var nogaršot tradicionālus bavāriešu ēdienus akordeonista treļļu pavadībā. Man tiek nefiltrēts kviešu alus, tauku spoža cūkas kāja un knēdelis — kartupeļu klimpa. Tāda maltīte izmaksā ap 13 eiro. Spass!*
Balto desu iekša
"Diemžēl šodien nekas nesanāks," no rīta zvana Cūgšpices pārstāve Stefānija Rounge. Esot tik liela vētra un migla, ka slēpot nevarēšot. Vismaz jāapskata vieta, kur notikušas pasaules mēroga sacīkstes slēpošanā. Viens vagoniņš uz Cūgšpici kursē netālu no centra, tad jāpārsēžas otrā. Kopumā ceļš līdz virsotnei aizņem aptuveni stundu. Pats garlaicīgākais posms ir braukšana augšup caur tuneli klintī, jo īpaši — ja pirms tam pavēries skaists skats uz Eibsee — zilzaļu ezeru kalnu ielejā.
Nu bet kāpēc slēpot te, nevis pārdesmit kilometru attālajā Austrijā? Stefānija stāsta, ka iepriekš tiešām neesot bijis pamata to darīt, jo Vācijas trases apliktas ar īpašu nodokli, līdz ar to slēpošana bijusi par pāris eiro dārgāka. Patlaban pacēlāja vienas dienas biļete pieaugušajam maksā ap 34 eiro. Atšķirībā no Austrijas Garmišā esot mierīgāka dzīve, jo neesot daudz diskotēku un trokšņa. Pie tam Vācijā kafejnīcās stājies spēkā smēķēšanas aizliegums, Austrijā visi zilina, cik vēlas.
Cūgšpicē puteņo. Daži drošsirži tomēr laižas lejup pa vienīgajām trim trasēm, kas darbojas. Slēgtas ir arī mazās trases jeb Classic Gebiet ar Alpspitze, Kreuzeck, Hausberg. Kopīgais trašu garums ir aptuveni 70 km, un garākais nobrauciens — 5 km. Man trīc lūpa, jo arī gribas slēpot. Tā vietā tieku pie baltajām desiņām. Kas īsti tajā desā iekšā? "Viss kas," plecus rausta kioskniece. Ar Stefāniju abas izspriež, ka lielākoties teļa gaļa.
Uzraksti — krieviski
Nākamajā dienā spīd saule. Paveicies ar viesnīcu Garmischer Hof, jo pa logu varu kontrolēt kalnus. Dodos uz 1340 metru augsto Hausbergu. Pēc pacēlāja biļetēm veidojas rinda jau ap pusdeviņiem. Slēpju nomā visi uzraksti ir angliski un arī krieviski, jo "viņi negrib ar mums runāt ne angliski, ne vāciski. Grūti mums iet," saka Stefānija. Nomas cenas ir līdzīgas kā Cūgšpicē, izīrēt slēpes uz vienu dienu maksā ap 24 eiro.
Vagoniņš ved augšup, rādot plašu skatu uz pilsētu. Trases uz visām pusēm, no prieka kņudina vēderu. Sniegs nav tas labākais, mitrs un tāds, ka var taisīt sniegavīru, taču braukšana laba. Stefānija apgalvo, ka Cūgšpicē slēpot varot līdz pat maijam!
Mans pirmais brauciens ir veiksmīgs. Otrais ne tik, jo no prieka apveļos. Sniega deva un aukstuma garša mutē. Sārti vaigi. Šī ir laba vieta slēpošanai, kalni lieliski, un, ja tas ir galvenais, ko vēlaties gūt, tad piecietīsiet arī traki saldos ģipša dekorus sētās un krievus, kuri ir visapkārt. Un nekādas sēdēšanas kalnu kafejnīcas terasē! To gribēja izdarīt mana pavadone Norīna, un no viņas noplēsa 3 eiro par kafiju, jo viņa nedrīkstot tā vienkārši sēdēt, fotografēt un gaidīt mani. Kaut kas jādzer!
Saldais Francis
Pati pilsēta ir pastaigas vērta, pa to var iet, kaklu sagriezis, ko arī izdarīju, un kalnu vējš sapūta tā, ka to pagriezt vairs nevarēju. Dienā, kad putināja, devos uz leļļu muzeju Aschenbrenner (ieeja 3 eiro). "Jā, jā, bildējiet skaistāko vīrieti Garmišā!" teica pārdevējs, kad vilku ārā fotoaparātu. Kungs tomēr sakautrējas.
Muzejs ir vēl viena maza cukurpilsēta. Lelles no 19.gs.un porcelāna figūriņas no 18.gs. ir absolūts kičs: vīrs ar vīnogu ķekaru, dāma ar sunīti — abi maigā skāvienā. Pat augļu trauka vāks ir izgreznots ar mandeli un citrona miziņu, kas vijas virpuļu virpuļiem. Skaistumu mīlošām omēm un mazām princesēm te patiks. Savukārt vīriem patiks plašais alus šķirņu piedāvājums: filtrēts, nefiltrēts un tik duļķains, ka neredz cauri. Alus man riebjas, taču viesnīcas Zugspitze restorānā Joseph-Naus-Stub"n nogaršotais rauga alus bija dzerams. Šī restorāna lielākais pluss ir tas, ka tajā neskan nekāds hollarīorīo. Mūzikas vienkārši nav, varbūt tāpēc pīles krūtiņa rozmarīnā garšo teicami. Te mani ievedusi gide Norīna. Viņa ir apsviedīga, 25 gadus veca jaunkundze. Kad kungi pusmūžā, tērpti džemperos, no blakus galdiņa vēlas aizņemties no mums desertu karti, Norīna noprasa, kā viņiem garšo vīns, kurš tiek nests jau ceturto reizi. "No kurienes esat?" viņi atpazinuši citādo izrunu, un Norīna pastāsta, ka viņa dzimusi netālu no Berlīnes, savukārt es esot no Rīgas. Viens no kungiem uzreiz iesaucas: "Oo! Esmu lasījis zviedru kriminālromānu par Rīgu un suni."
Viņi abi ir Franči. Kā mani sauc? Ieva. Kungi to nevar izrunāt, viņi vēlas saīsināt uz Eva. Tad viens no viņiem izsecina, ka tas būtu tāpat kā teikt, ka viņš ir nevis Francis, bet Rancis. Tas neiet. Rancis uzaicina nākamajā rītā uz šokolādes fabriku Amelie, kas viņam piederot.
Melnā čili, zaļo piparu, in-gvera, ar makadēmijas riekstiem, ābolu strūdeles un piena šokolādes. Ap 60 šķirņu šokolādes ir burvīgas! Mēs ar Norīnu sekojam Francim, spīdošām acīm raugoties uz katru brūno konfekti viņa baltajos cimdos tērptajos pirkstos. Mēs zaudējam laika izjūtu.4
*Spass — prieks
Autore bija