Privātās dzīves aizvietotājs

Nesplauj kapostos, autore! Un patiesam priecajies, ka Tev ir darbs un ka vari kaut ko sev nopelnit! Taisni smiekli nak par problemas uzstadijumu. Bezmaz jasecina, ka darbs - tas ir kaut kas nu loti slikts!

Kaut kāds murgs! "Emocionālu atdevi darbs nevar dot." Vai tiešām ar "darbu" jūs saprotat tikai kaut kādu tizlu ofisa darbinieka vai ierēdņa darbu?.. Un kā ar māksliniekiem, aktieriem, zinātniekiem, arī dažiem ārstiem un skolotājiem galu galā - vai, jūsuprāt, viņu darbā nevar gūt emocionālu gandarījumu? Vai bez tā viņi vispār savu darbu varētu labi izdarīt?... Un otrkārt - pat ja tiešām daudzi cilvēki (it īpaši sievietes Latvijā, kurām patiešām tīri demogrāfisku iemeslu dēļ visām nepietiek vīriešu, tā tas bijis jau kopš pēckara laikiem) darbā atrod piepildījumu neesošajai privātajai dzīvei, kas tad arī ir?... Vai tiešām tas ir kaut kas slikts, apkaunojošs; tāds, par kuru "jāatzīstas pašiem sev"? Ko tad šiem cilvēkiem labāk darīt tai situācijā, ja viņiem to partneru nav - dzert vai lietot narkotikas, vai kļūt atkarīgiem no psihoterapeita? (Manuprāt, tas ilgtermiņā ir diezgan dārgs prieks, turklāt nav konstruktīvs.)