Ak, tas ir pretrunā ar vīnu likumdošanu? Radam jaunu kategoriju - supertoskāniešus, par kuriem stāstīju savā iepriekšējā rakstā. Tomēr mani visvairāk sajūsmina kaut kas cits. Paņēmieni ar kādiem itālieši to visu iebaro. Sevišķi tas sakāms par pārtikas produktiem. Braucot pa šo valsti, ļoti bieži ceļa , malā redzēsiet veikalus uz kuru izkārtnēm būs rakstīts "prodotti tipicii". Es domāju, ka tulkojums šeit ir lieks. Viņi ir uzķēruši to, ka pasaulē aug pieprasījums pēc nestandartizēta un individuāla, pēc tā, kas būtu pretstatā masveida ražojumam un būtu sastopams tikai vienā noteiktā vietā. Ar to tiek nošauti divi zaķi. Pirmkārt, tiek piesaistīti tūristi, kas iztērē naudu jo tiek radīts iespaids, ka katram reģionam, katram ciematiņam ir kaut kāds unikāls produkts. Otrkārt, tiek veicināts Itāļu pārtikas produktu eksports, jo gremdējoties atmiņās jūs gribēsiet nobaudīt arī tos pašus svarīgos produktus, ko baudījāt šajā tik jaukajā ceļojumā. Jā, protams, arī citur pasaulē ir šādas lietas, bet es nezinu nevienu citu valsti, kur tas izpaustos tik uzkrītoši. Tieši tāpēc šoreiz gribu pievērst uzmanību diviem tipiskiem šis valsts vīniem.
Ja kāds jums pajautās: "Kāds ir populārākais Itālijas sarkanvīns?" Lielākā daļa visticamāk atbildēs: "Chianti". Tā arī ir, tomēr cik ražotāju tik arī dažādu Chianti. Diemžēl lielākā daļa no tiem ir visai viduvēji. Man radies iespaids, ka šajās ar salmiem appītās pudelēs pilda vairs viduvējus vīnus, ko var pārdot tikai tūristiem. Kā nu ne, viņiem taču gribas uz mājām aizvest kaut ko tikai šai vietai raksturīgu. Un kāpēc gan tas nebūtu tradicionālās pudelēs pildīts vīns? Vai tas ir tiesa, nezinu, bet vismaz man liekas, ka augstvērtīgu chianti var atrast tikai parastajās Bordo stila pudelēs. Tieši tāpēc es ilgu laiku tiem gāju ar līkumu, līdz sastapu Ruffino Chianti Classico Riserva Ducale 2004, kas veiklā maksā ap Ls 13. Ja gribat vīnā sajust gatavus ķiršus, tad šis būs īstais. Es nezinu nevienu citu vīnu, kurā tie būtu tik izteikti. Iespējams, tāpēc, ka tā sastāvā ir tikai sangiovese vīnogas, lai gan chianti drīkst nedaudz pievienot arī citas. Vīns ir spēcīgs, bet reizē arī maigs, jo pirms nonākšanas veikalā ir ilgstoši bijis gan mucās, gan pagrabā, kur kārtīgi ir nogatavojies. Tāpēc šo vīni var dzert tagad, bet var arī paturēt pāris gadiņus. Pagaršojiet, lai saprastu, cik milzīga atšķirība ir starp labu chianti un to kas paredzēts tūristiem.
Ja aplūkojam Itāļu baltvīnus, tad man jāsaka, ka viens no slavenākajiem top netālu no Veronas, nelielās Soave pilsētiņas apkārtnē. Vīns ar šo nosaukumu šeit tiek ražots jau kopš 13. gadsimta. Lai arī pie mums par tiem vēl maz zināms, tomēr Soave baltvīni ir vieni no visvairāk eksportētākajiem Itālijas baltvīniem. Cesari Soave Nibai 2005, kas veikalos maksā ap 7 Ls, manuprāt, ir labākais no Latvijā sastopamajiem. Tas tiek ražots no vienā vīna dārzā audzētām ogām un daļēji izturēts ozolkoka mucās. Tā rezultātā viņš ir ieguvis ļoti harmonisku nobriedušu augļu smaržu, kurā jaušami arī kaut kādi eksotiski ziedi. Garšā šie paši nobriedušie citrusaugļi, kas maisīti ar maigām garšvielām. Nobeigumā kaut kas no rūgtena medus vai vaniļas, kas varētu liecināt par ozolkoka klātbūtni.
Tas nu par vīniem, bet man šķiet, ka latviešiem ar steigu vajadzētu aizgūt šo itāļu pieredzi un agresīvi propagandēt savas gastronomiskās vērtības. Nav svarīgi cik labs vai slikts ir vīns, bet galvenais mācēt ir iestāstīt, ka šādu CHIANTI iespējams dabūt tikai šajā Toskānas veikaliņā. Un ja jūs to nenopirksiet, tad būsiet zaudējuši pusi dzīves. Tieši par to es apbrīnoju itāļu vīndarus un tirgotājus.
***
Ruffino
Itālijas sarkanvīns, kas veiklā maksā ap Ls 13
Cesari Soave
Itālijas baltvīns kas veikalos maksā ap 7 Ls,