Pēc pāris dienām pierodot pie visa: pie tā, ka nakts stundās studentu istabiņās pāri aizmigušajiem izveidojas skudru ceļš, ka ķirzakas diedz pa griestiem, reizēm paklūp un uzveļas guļošajiem uz muguras, ka dubļi no sevis jānoberž vidēji četras reizes dienā un visas reizes duša ir auksta.
Kopā ar profesoru no Japānas Kou Ikedzimu četri Latvijas biologi Matīss Žagars (27), Ēriks Krūze (24), Inta Rubane (21) un Kalvis Grīnvalds (21) sakās esam pirmie, kas pētī mangrovju audzes* līčos un kanālos Taizemes dienvidu pilsētas Trangas apkārtnē.
"Kvīnslendā Austrālijā un Floridā Amerikā viss ir izpētīts lupatās. Aizsargā pamatīgi, katru zivi zina vārdā. Pārējie mangrovju reģioni ir jaunattīstības valstīs, kur par dabas aizsardzību neviens nedomā. Taizemē ir bardaks, visu izcērt, zivis izķer nedomājot," saka Matīss. Lai gan brist dubļus un ķidāt kuņģus biologiem patīkot pēc definīcijas, šai nodarbei ir arī cēlā puse — pierādīt, ka bez mangrovēm vairs nebūs mazo zivju, tātad pēc laika nebūs arī lielo un vēl pēc laika šprotu un anšovu varētu aptrūkties arī Eiropā.
LĪDZATVESTĀ BAGĀTĪBA
Biologu četrotne rudeni un ziemu pavadījusi pie mikroskopiem Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pagrabstāvā. Taizemē notika tikai paraugu vākšana, un tā ir taizemiešu bioloģijas studentu stiprā puse. "Nekādus pētījumus vietējie Trangā nav veikuši, profesors Ikedzima bija pirmais, lai gan tieši tur atrodas Jūras bioloģijas katedra. Taizemieši māk saskaitīt — re, septiņi gliemeži! Bet nopietnu secinājumu trūkst," saka Matīss.
Aizej, apskaties, viņš mudina. Uz gaišuma, mikroskopā raugoties, izceļas kontūras — apaļš, visapkārt kājiņas. Airkājvēzis, spriež Inta un piebilst — paisuma laikā no okeāna tiek sanesti daudzu sugu pārstāvji, tādēļ paisumā ievāktie paraugi ir daudz bagātīgāki. "Pēc šī pētījuma mēs varam pateikt, kā uz planktona sastāvu iedarbojas paisums, bēgums, tumsa un gaisma," Matīsā ierunājas zinātniskais vadītājs. Viņš kūrē Intas bakalaura darbu, kura mērķis ir noskaidrot, kā tur, Trangas apkaimē, klājas mazo zivteļu barības bāzei — zooplanktonam. Uz blakus galda pārdesmit trauciņos, formalīnā iekonservētas, atrodas zivis nieka mazā pirkstiņa lielumā. Ar pinceti un skalpeli Kalvis dara mikroķirurga cienīgu darbu, rubinot ārā vienu zivs kuņģīti pēc otra, guvumu viņš pabīda uz mikroskopa pusi savam darba vadītājam Ērikam. Samīcījis kuņģa sieniņas, Ēriks mikroskopā novērtē, cik un ko apēdusi niecīgā Indijas okeāna radība. Ērika otrais vārds esot Haoss, pārējie smejas. "Būtu tu redzējusi viņa galdu istabiņā Taizemē!" saka Inta. Par to šeit nekas neliecina — pierakstos un sanumurētajos trauciņos ap mikroskopu valda kārtība pēc labākajiem vācu standartiem. "Nē, šeit nevar atļauties nekādu haosu. Man tas ir tikai sadzīvē, tā es kompensēju darbu," Ēriks taisnojas.
Niknums
Viņi gribētu, lai tas, kas patlaban top pagrabtelpās
Hidrobioloģijas katedrā, kādudien palīdzētu vairot zivju inspektoru
skaitu Trangā. "Gribētos, lai tur parādās vismaz viens vai divi
inspektori, kas kontrolētu to bezpreģelu. Cilvēki dzīvo nabadzībā
un tik nežēlīgi izturas pret zivīm. Pāris reižu esam gandrīz
sakāvušies. Vietējais makšķerē un izvelk puffer fish, kas nav
ēdama. Aiz dusmām, ka tā nepārtaps viņam par protoplazmu, paņem
žilkas gabalu, galā lielu āķi, otrā galā tukšu plastmasas pudeli un
iemet zivi atpakaļ. Tā puffer fish ir bentiska, tas nozīmē, ka ēd
uz grunts, un vienkārši nomirs bada nāvē, kursējot ar pudeli. Tas
ir tāpat kā iekarināt cilvēku virs kotletes, ko redzēt var, bet
aizsniegt nevar," saka Matīss. Niknumam pret lomu ir arī maigāks
variants — vienkārši izmest zivi krastā. "Starpība ir vienā rokas
kustībā, taču viņi met nevis atpakaļ ūdenī, bet krastā. Tas ir
niknums pret dabu, ka zivis vairs nav tāda bagātība, kā bija agrāk.
Bet paši taču saražojuši par daudz cilvēku, paši par daudz
nozvejojuši." Vietējie mēdzot naski izmantot arī tās divas reizes
mēnesī, kad starp paisumu un bēgumu ir maksimāla starpība. Paisumā
ūdenī izliek tīklu, un, kad bēgumā ūdens iet atpakaļ uz okeānu,
zivīm nav kur likties — visas tīklā. "Nekur pasaulē tādas zvejas
metodes nav atļautas. Maksimums, ko drīkst zivīm bloķēt, ir viena
trešdaļa," saka Ēriks. Strādādams Latvijas Zivju resursu aģentūrā,
Ēriks ikdienā uzrauga Rīgas līci, ķer zivis, analizē, runā ar
zvejniekiem. "Ap Baltijas jūru visas tomēr tādas civilizētas
valstis," jautāts pēc salīdzinājuma, viņš atbild.
Pēc zivs bioritma
"Skaties, šī bija traka nakts," rādot grafikus ar paraugu ņemšanas laiku un vietu, saka Inta. "Pirms desmitiem saliekam mantas, aizbraucam, uzliekam pieres lampas, sākam paraugot. Tas aizņem vismaz stundu, reizēm pusotru. Ir vakars, pilnīgi tumšs, pilns ar odiem, mājās esi pēc vienpadsmitiem," viņa stāsta. Tad duša, lai sāli un dubļus dabūtu nost. Ūdens auksts. Vienīgi pusdienas svelmē duša ir karsta, jo saule caurules pamatīgi sasildījusi. Ēriks iestarpina, ka bez dušas nedrīkst. "Sāls no okeāna," viņš paskaidro. "Ja kaut vienu reizi nenomazgāsies, viss ķermenis pamazām kļūs sarkans un sāks niezēt," Ēriks saka. Var just, ka pieredze personīga.
Labi, ka viņi bijuši četri. Grafiks skarbs, bet izturēt varēja. "Bija jau arī vājuma brīži — kad strādāts divas naktis pēc kārtas un arī trešajā naktī ap trijiem vēl jāmeklē pēdējais paraugs," Matīss atminas. Tādēļ sastādīts grafiks, lai ik pa brīdim ļautu kādam pagulēt.
Bet kāpēc sevi tā šaustīt? Biologi neesot nekādi pārtikas bodes
kasieri. "Ja gribam redzēt, ko zivis dara naktī paisumā, salīdzinot
ar dienu bēgumā, citu variantu nav, jāpielāgojas viņu bioritmam,"
saka Matīss.
MAZI KROKODILI
Kad pirms gada izsludināts konkurss par braukšanu uz Taizemi,
pieteikušies tikai pieci cilvēki. "Bet, kad atbraucu un pastāstīju,
kā bija, daudzi teica — sasodīts, vajadzēja man arī mēģināt," saka
Kalvis. Inta nepiekrīt: "Man gan daudzi teica, ka nevarētu, jo
sevišķi, kad bildes parādīju. Esot bail no čūskām un vispār."
Taizeme ar savu siltumu un mitrumu ir debešķīga vieta visa veida
radībai. "Save me, save me! I have baby crocodiles in my room!"
kliegusi kāda studente no Rietumeiropas, trijos naktī zvanījusi
taizemietim, kas bijis iecelts kopmītnēs par atbildīgo. Par
krokodiliem viņa noturējusi gekonus, nekaitīgas ķirzakas, kam
studentu istabās tīri labi paticis. "Daudz kukaiņu, tas gan," saka
Inta. "Naktī rāpo pa muguru, bet pie tā pierod." Mierīga naktsmiera
vārdā ķērušies arī pie indēšanas. "Naktī pār roku izveidojas skudru
ceļš. Izpūšam vienu lielo burku ar indi, tad ir miers, bet arī
pašiem galva griežas," smejas Matīss.
Jūras veltes un Āzijas mikrobi
Kukaiņu netrūcis arī ēdienkartē. Lai gan istabiņa pilna ar tiem,
japāņu profesora mudināta, Inta vietējā krodziņā nomēģinājusi arī
kukaiņu bumbiņas. "Viss pārējais bija garšīgs, arī gliemenes, tikai
tās bumbiņas ne pārāk. Pēc tam visādi gabaliņi pa muti maisījās."
Bet kopumā par taizemiešu ēdienu viņi varētu dzeju rakstīt. Zupas
ar kokosriekstu pienu un jūras veltēm, langustiņi, kalmāru riņķīši
— visi četri uzskaita. Matīsa spilgtākais kulinārais pārbaudījums
bijis spicy salad, kas paņemts tikai nosaukuma dēļ, jo solījis
patīkamas pārmaiņas jūras velšu diētā. "Atnes lielo krabju mātīti,
neapstrādātu, tikko nodušītu. Tā apgriezta otrādi, kājas norautas,
un ikri, kas tai pie vēdera, sajaukti ar riekstiem un čili," viņš
nosmejas. Caureja sākumā ir visiem, kamēr organisms pierod pie
Āzijas mikrobiem.
Ne tikai dubļi
Jo dziļāk laukos, jo vairāk uz tevi skatās. "Skatās un smaida. Tas var arī nokaitināt — taizemieši vienmēr smaida un pēc mūsu saprašanas ir tādi pusslinki," — tā Matīss. Ārzemniekam pievērstais skatiens ir kā piekalts un nekādi neatbilst Eiropā pieņemtajām normām par pieklājīgu skatīšanos. Intas gadījumā to pavadījusi arī ķiķināšana, slāpēta ar plaukstu. Vietējie studenti ķiķinājuši par viņas īsajiem šortiem. Tomēr karstumā Inta labāk pacietusi spurgšanu, nekā mainījusi šortus pret kaut ko garāku. Atšķirībā no puišiem, kas vispirms dabūjuši mazliet no Bangkokas, Inta lidoja vēlāk tieši uz Trangu. "Bangkokā ir cits fīlings. Veči puspliki cep garneles, babuļi stumj ratus, burzma, asa paika. Bet Inta ielidoja Trangā naktī, uzēda nūdeles un pa taisno, plaukt, dubļos iekšā," saka Matīss. Lai pierādītu, ka Taizeme nav tikai krūmiem rotāta dubļu valstība, vakaros viņi devušies uz kilometru attālo okeānu. "Tur taču koraļļu rifi, balto smilšu bīči! Savādāk mēs tā arī būtu tikai mangrovēs sēdējuši."
* Mangroves ir tropu un subtropu klimatā piekrastēs sastopami koku un krūmu apvidi, kas pielāgojušies dzīvei sālsūdenī. Kad ir bēgums, mangrovju audzes izskatās pēc meža, kad paisums, koki ir ūdenī un starp to saknēm mitinās visdažādāko sugu radības