Pēdējā brīdī autobusā iesteidzas kāda amerikāniete un pavēstī: "Diez vai šis ir īstais brīdis, kad to teikt, bet iepriekšējā reizē, kad es braucu šo maršrutu, tas ilga 23 stundas." Visi, kas sapratuši angļu valodā teikto, pasmejas. Plānots, ka brauksim tikai septiņas. Esam ieradušies no Bangkokas puses: vispirms ar vilcienu un busiņu, pēdējā posmā uz Laosu laivā ar motoru šķērsojām Mekongu - upi, kas ir vairākas reizes platāka un straujāka par jebkuru lielo straumi Latvijā.
Skaties, pa kuru logu gribi, - visur pastkartes. Ar rīsa laukā saliekušos cilvēku. Ar niedru būdiņu. Ar milzīgu varānu, kas iebēg džungļos. Ar laukstrādniekiem vjetnamiešu cepurītēs. Ceļu klāj dubļi, nevis asfalts. Braucam uz Luannamtu ziemeļos.
BRAUCAM, BRIENAM, STUMJAM
Sākas kalnaini džungļi. Autobuss netiek kādā kalnā. Pārāk stāvs, arī mālainie dubļi slideni. Šofera palīgi puikas apjož riteņus ar ķēdēm. Pie otrā kalna izkāpj pasažieri, lai autobuss būtu vieglāks, un dodas augšup saviem spēkiem. Pie trešā kalna autobuss tiek stumts. Pie ceturtā kalna autobuss tiek rakts laukā no dubļiem. Pie piektā kalna autobuss gaida ceļa strādnieku kāpurķēžu ekskavatoru.
Mēs ar draugu pie pirmā kalna priecājamies par piedzīvojumiem. Pie otrā kalna priecājamies par džungļu skatiem. Pie trešā kalna priecājamies par bezceļa apstākļiem. Lai gan vietējiem pastaiga pa dubļiem džungļos neliekas ne eksotiska, ne ekstrēma, viņi ir pavisam mierīgi un laipni. Pičpaunā gausi stiepj savus bērniņus kalnā. Pie ceturtā kalna gribam dzert. Mūsu ūdens daudzums ir puse pudeles. Pie piektā kalna gribam ēst. Mums ir tikai pāris jēlas gaļas gabaliņu, kas apstrādāti ar asām garšvielām. Nopirkām tos iepriekšējā dienā, bet tad nolēmām, ka gaļa ir pārāk eksotiska, lai ēstu. Šobrīd pat doma, ka tā gandrīz dienu stāvējusi karstumā, neizraisa nekādas emocijas. Kas var būt gardāks?! Kāds autobusa pasažieris ielien biezoknī un atgriežas ar koka zaru. Apsēžas ceļa malā un ēd lapas. Garšo labi - līdzīgi skābenēm. Džungļos badā nomirt nevar, tikai jāzina, ko ēst. Un jāzina, kas var apēst tevi.
Visos nākamajos kalnos, kuros mūsu zaļais buss netiek, kāpjam klusējot, kājas slīd biezajos dubļos. Savu ēnu šeit var redzēt ļoti reti - lielāko dienas daļu saule ir tieši virs galvas. Plus 35°C, minimums.
Mazā ceļa strādnieku apmetnē tiekam uzcienāti ar ūdeni un redzam, kā vietējā sieviete turpat nojumē uz mazām koka stellītēm auž tautisku segu. Tas nav nekāds brīvdabas muzejs. Tā ir ikdiena. Pie viena no nojumes bambusa mietiem ieraugu piestiprinātu kalendāru. Rit 2549.gads! Pēc budistu kalendāra.
Pulksten septiņos vakarā strauji iestājas tumsa. Mūsu autobuss ir līdz pusei dubļos. Nu jau brienam gan pa dubļiem, gan pa džungļiem, gan pa tumsu. Pienāk nakts. Guļam. Mazajos autobusa sēdeklīšos. Gar logu uz galvas tek lietus ūdens.
Rīts atnes dūmakaini skaistu saullēktu džungļos. Zobus var iztīrīt, izmantojot rīsa laukā tekošu ūdeni. Uzkāpju uz autobusa jumta, kur atrodas mūsu somas, pēc tabletēm pret malāriju. Autobusa puika ir ļoti apjucis. Viņš skaidro, ka sievietes uz autobusa jumta kāpt nedrīkst.
Braucam tālāk. Garām maziem ciematiņiem. Garām palmu lapu nojumēm, zem kurām saskrien visi ciemata bērniņi, redzot tuvojamies autobusu, - viņiem tas ir dienas notikums. Nevilšus nāk atklāsme, ka privilēģija ceļot piemīt tikai ļoti mazai daļai pasaules. Pamatā Eiropas kultūrām. Pārējie sēž autobusu pieturās. Un, visticamāk, tā arī nekad neierauga pat savas valsts galvaspilsētu.
Saimniecību taču nedrīkst atstāt novārtā ne uz dienu - tas nozīmētu badu.
Dubļaini un putekļaini Luannamtā izkāpjam nedaudz vairāk kā pēc 26 stundām. Pieminētais rekords ir pārspēts. Steidzam ēst.
PELDUS PĒC DEGVĪNA
Nelielajā un klusajā pilsētiņā tūristiem par 50 dolāriem no katra piedāvā pārgājienus pa kalnaino apvidu ar iespēju apskatīt vietējās ciltis. Valdība noteikusi, ka bez gida te staigāt nedrīkst, tādējādi radot labu naudas pelnīšanas veidu. Mēs to, protams, cenšamies apiet. Noīrējam velosipēdus. Aizbraucam uz vietējo tirgu un paēdam nūdeļu zupu. Indoķīnā populārākā ēstuve ir milzīgs buljona katls vidū, apkārt zaļumi, nūdeles un gaļa. Parādi smaidošai sievietei, no kādām sastāvdaļām vēlies zupiņu, un pāris minūšu laikā tā tiek pagatavota acu priekšā. Uz galda stāv dažādi nepazīstami garšaugi, kurus pēc patikas pats vari pievienot zupai vai grauzt klāt.
Pēc milzīgas lietusgāzes, kuras laikā vērojam, kā pārplūst vietējais tirgus un tirgotājas izmisīgi glābj savu preci, izbraucam ar īrētajiem velosipēdiem. Plūdi arī vietējiem ir notikums - visi staigā pa ceļu un apskata applūdušās mājas. Mazi, noskranduši, priecīgi bērniņi peļķes uztver kā akvaparku.
Uz ceļa mūs uzrunā kāds vietējais puisis. Nedaudz runā angliski un aicina ciemos. Dodamies uz viņa ciematiņu. Bet tas izrādās slēgts, jo maza upīte pēc lietus ir pārplūdusi un strauja. Tie, kas ir šajā krastā, netiek mājās. Stāv un gaida. Tikai drosmīgākie puikas paiet augšup pa upi, ielec ūdenī un, ļoti intensīvi iroties, straumes nesti, paspēj izkāpt vēlamajā vietā. Izskatās ļoti bīstami.
Mūsu jaunais draugs Lens nebēdā. Aicina pie sava drauga, kurš dzīvo šajā upes pusē. Nelielā koka mājā dzīvo hmongu ģimene. Hmongi ir etniskā grupa, kas sastopama kalnu ciematiņos Ķīnas dienvidos un Vjetnamas un Laosas ziemeļos. Viņi ģērbjas melnā. Sākumā visi smaida un brīnās - mēs par viņiem, viņi par mums. Sievietes, kas sēž verandā un šuj, aiziet, un tur apsēžamies mēs ar ģimenes vīriešiem. Tā šeit pieņemts. Tiek uzklāts galds - bļoda ar svaigu gliemeni asās garšvielās.
Lens paskaidro, ka šeit nevienam neesot naudas. Vai mēs negribētu iedot, lai var nopirkt lao lao? Tas ir vietējais no rīsiem gatavotais šņabis. Summa ir simboliska. Kāda runa. Viens no puišiem pēc brīža atgriežas ar maisiņu (stikla traukus šeit izmanto ļoti reti, jo pārāk dārgi). Pilnīgi slapjš. Pēc dzēriena viņš peldējis pāri upītei uz ciematiņu. Maisiņa saturs tiek saliets pudelē. Pēc tam mazās glāzītēs. Izdzerot glāzi, pēdējais piliens vienmēr tiek noliets uz grīdas. Mājas gariņam. Asā gliemene der kā uzkoda.
Vienam no hmongu vīriešiem patīk mans fotoaparāts. Visvairāk, protams, tas, ka bildi ekrāniņā var redzēt uzreiz. Viņš mūs bildē. Prasa, cik tāds maksā. Saku, ka neatceros. Viņš prasa, vai apmēram desmit dolāru. Saku, ka vairāk. Viņš prasa, vai 20, - ar izteiksmi, ka lielākas naudas nemaz nemēdz būt. Es saku jā.
Kad dodamies prom, viņi saka, ka zivis vēl vajagot paēst. Un divi vīrieši aizskrien uz dīķi. Nepārspīlējot pēc 15 minūtēm tiek pasniegtas ceptas zivis! Jautājam adresi, lai atsūtītu bildes. Mūsu draugs saka: "Send to Nam Lu village to mister Len. Everybody knows me."*
RĪSU MAISS KĀ CIEMAKUKULIS
Pašlaik valdošais režīms un attīstības līmenis Laosā ir atkarīgs no tā, kas ar valsti notika XX gadsimtā. Kad kaimiņos plosījās Vjetnamas karš, Laosā karadarbība oficiāli pasludināta netika, taču reāli tā bija nežēlīgāka un postošāka nekā pāri robežai.
60.gadu sākumā un vidū Laosa bija aukstā kara karstākais punkts, kur, padomju un ASV apmācīti un ieročiem nodrošināti, savā starpā cīnījās dažādi vietējie grupējumi. Turklāt amerikāņi nepārtraukti bombardēja Laosas teritoriju - vidēji ik pēc deviņām minūtēm ASV bumbvedējs nobēra savu postošo kravu. Tā tas turpinājās deviņus gadus. Laosā joprojām ir komunistu režīms, kas šeit nostiprinājās 70.gados.
Kādā no pārbraucieniem sastopam divus puišeļus ar lielu rīsu maisu. Palīdzam to iedabūt mašīnā, kas mūs visus vedīs tālāk. Vecākais stāsta, ka līdz desmit gadu vecumam bijis mūks. Tad izlēmis mācīties un aizbraucis uz galvaspilsētu. Tā ir sešu stundu attālumā no viņa ciemata. Tagad viņam ir astoņpadsmit, un viņš brauc apciemot ģimeni, kuru nav redzējis astoņus gadus, jo braucienam nav bijis naudas. Ģimenei kā ciemakukuli viņš ved rīsu maisu un ābolus. Blakus sēž mazais brālītis, kurš braucis pretī sagaidīt. Brālītis pēdējo reizi redzēts divu gadu vecumā. Tagad viņam ir desmit. Uz mūsu jautājumu, kā viņš autoostā brālīti pazinis, puisis pasmaida un nosaka: "Viņš taču ir mans brālis."
PAR MAZO PUNKTIŅU
Mums uzsmaida neticama veiksme, jo uz tūristu iecienītāko Laosas pilsētu Luangprabangu, kas slavena ar tempļiem un tirdziņiem, varam doties ar laivu pa Mekongas pieteku. Laivā vēl ir tikai stūrmanis un vietējā sieviete ar meitiņu. Spoži zilas debesis un balti mākoņi virs zaļās kalnainās džungļu zemes. Ik pa brīdim krastā no džungļiem iznirst kāds mazs, spožs, kustīgs punktiņš. Māj ar rociņu garāmbraucošai laivai. Tas ir bērniņš, kurš dzīvo ciematiņā ar naturālo saimniecību. Ciematiņā, kur pasts nepienāk. Jo neviens nemāk lasīt.
Sēžu laivā, griežu ananasu un domāju - kam gan tur džungļos lasīt mācēt? Kam zināt, ka Zeme apaļa? Ka ASV nometušas bumbu uz Bagdādi? Mēs, kas biezas grāmatas lasām, nezinām pat mazumiņu no tā, ko zina mazais, spožais punktiņš upes krastā. Bet viņš nekad nesapratīs, kāpēc esmu šķērsojusi pusi pasaules un ieradusies, lai ieraudzītu tieši viņu, un kāpēc man tas ir tik ļoti svarīgi.
IDEĀLAS VECUMDIENAS
Dondeta ir sala Mekongā uz Laosas un Kambodžas robežas. Paradīze. Nē, ne jau tāpēc, ka bungalo īpašnieks arī piedāvā: "Joint?**" Arī ne tāpēc, ka ēdienkartē pilnīgi oficiāli ir ierakstīti happy mashroom*** kokteiļi. Bet gan tāpēc, ka uz šīs salas ir unikāla, manuprāt, ļoti īsu brīdi pastāvēt spējīga harmonija starp vietējiem iedzīvotājiem un ceļotājiem. Ļoti maz ceļotāju tiek līdz šai vietai, tāpēc vietējie nejūtas traucēti, ja, ejot gar mājām, kāds svešinieks apstājas un noraugās ikdienas darbos. Viņi smaida. Uz salas nav mašīnu, tikai daži motorolleri. Un velosipēdi. Un, protams, dubļaini ceļi. Bungalo ar šūpuļtīkliem un skatu uz plūstošo upi. Ik pa brīdim kāda vardīte vai ķirzaciņa atlien pa koku, lai paskatītos ceļiniekiem acīs. Dzirdamas cikādes un gekoni, kas čiepst kā mazi putniņi.
Vakarā, dīkdienīgi šūpojoties šūpuļtīklos un vērojot gekonus, kas sēž pie griestu lampas un ķer gaismas pievilinātās mušiņas, rēķinām, ka pat ar niecīgo latvieša pensiju šeit varētu pavadīt bezbēdīgas vecumdienas. Izdziest gekonu lampiņa. Tā tam jābūt - elektrība šeit ir no 18.30 līdz 20.30.
ZEMEŅU AROMĀTS
Robeža starp Laosu un Kambodžu ir zemes ceļš meža vidū. Kad nokļūstam Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā, es jau zinu trīs lieliskākos veidus, kā rietumnieki var izgāzties Indoķīnā: a) sajaukt ielas zooveikalu ar ēstuvi un palūgt izcept zivi no akvārija; b) sagribēt nopirkt drēbītes, kas ielas malā glīti izkārtas uz statīva - tā vietējie žāvē izmazgāto veļu; c) sajaukt vietējo alkoholu ar degvielu - abus tirgo citu dzērienu pudelēs ielas malā. Pēdējam pārpratumam mēs bijām ļoti tuvu - braucam un skatāmies, ka ceļa malā šur tur tirgo lielas pudeles ar sarkanu un dzeltenu šķidrumu. Dzeltenais izskatās gluži kā rīsu šņabis. Nopriecājos - varbūt sarkanais ir ar zemeņu aromātu? Pēkšņi mašīna apstājas un šoferis nopērk un salej manu zemeņu aromātu benzīna bākā.
Esmu pieradusi arī pie tā, ka laosieši un kambodžieši atkritumus met, kur pagadās (pēc brauciena autobusa grīda vienmēr ir noklāta ar atkritumiem), un nepārtraukti atkrēpojas, un spļauj (arī sievietes un bērni).
AUSTRUMU AUŠVICA
No mūsu apskates objektiem Pnompeņā visiespaidīgākais ir sarkano khmeru upuru piemiņas memoriāls Killing Fields - tur ir viss, ko negribas redzēt. Balta, augsta ēka pilna ar cilvēku galvaskausiem. Masu kapu
bedres, no kurām joprojām spraucas laukā upuru drēbes. Koks, pie kura ir uzraksts: "Killing tree against which executioners beat children."**** Šajā vietā kādreiz atradusies "tautas ienaidnieku" iznīcināšanas nometne. Šeit gājuši bojā vairāk nekā 80 000 cilvēku.
1975.gadā, kad pie varas nāca sarkano khmeru līderis Pols Pots, Kambodžā tika nodibināts viens no stingrākajiem un cietsirdīgākajiem totalitārajiem režīmiem pasaules vēsturē. Slēdza skolas un slimnīcas, bibliotēku grāmatas dedzināja milzīgos sārtos uz ielām. Sarkanie khmeri evakuēja pilsētu iedzīvotājus uz lauku teritorijām spaidu darbos. Gandrīz visas ar iepriekšējo režīmu saistītās personas tika iznīcinātas, tāpat kā nacionālās minoritātes un lielākā daļa inteliģences. Kopumā gandrīz četrus gadus ilgā laika posmā tika iznīcināti viens līdz divi miljoni cilvēku jeb aptuveni 20% no tā laika Kambodžas iedzīvotājiem. Karadarbība šai valstī reāli beidzās tikai 1998.gadā, kad pēdējie sarkano khmeru kaujinieki nolika ieročus.
Pēc memoriāla apskates tuk-tuk šoferis mums par attiecīgu samaksu piedāvā izklaidi - šaut ar kalašņikovu. Paldies, nē.
NEPAZAUDĒTĀ BĒRNĪBA
Populārākā tūristu pilsēta Kambodžā ir Siemreapa. Gan ar sekstūrismu, gan milzu templi Angkorvatu. Šie piedāvājumi mūs neinteresē. Privāts kājnieku mīnu muzejs gan.
Par to, kas mīnas paslēpuši Kambodžas zemē, varētu rakstīt garum garās vēstures lappuses, - grūti atrast valsti, kuras pārstāvji to nebūtu darījuši. Kambodžā katrs 236.cilvēks uzkāpj uz mīnas. Zemē joprojām nesprāgušas atrodas četri līdz seši miljoni mīnu, un katru dienu vismaz viens cilvēks uz kādas uzkāpj. Parasti tie ir bērni, kas spēlējas mežā, un sievietes, kas vāc malku vai gana govis.
Privāto muzeju dibinājis cilvēks, kurš pats nodarbojas ar atmīnēšanu. Daudz interesantāks par eksponātiem ir fakts, ka muzejā dzīvo bērni, kuri cietuši sprādzienos. Viņi iztiek no muzejam saziedotās naudas. Sākumā šķiet traki - bērni gandrīz kā muzeja eksponāti, bet tad ieraugu puisi un meiteni, kuri ir zaudējuši kādu ķermeņa daļu. Abi dauzās un smejas, un viens otram ņem nost kruķus. Viņi tur jūtas labi. Starp savējiem. Viņi spēlē futbolu tāpat kā tu un es.
PĒCSAJŪTA
Pēc piecām dubļos un putekļos pavadītām nedēļām nonākam Sihanoukvillā pie
okeāna. Braukt uz šejieni sauļoties bikini gan nevajadzētu. Vietējie iedzīvotāji peldēt iet šortos un T kreklos. Guļu liedagā un vēroju krabīšus - tie visu laiku veļ smilšu bumbiņas, bet tad nāk kārtējais vilnis un to visu aizskalo. Saprotu, ka eksotika patiesībā ir tas, kas mums ir svešs un ko mēs nemaz negribētu par savu ikdienu. Indoķīna ir skaista. Indoķīna ir interesanta. Indoķīna ir draudzīga. Indoķīna liek justies laimīgam. Laimīgam par to, ka esi piedzimis otrā pasaules malā.
Atgriežoties Taizemē pa putekļainu zemes ceļu, civilizācija mūs sveic uzreiz aiz robežas - asfaltētas trīsjoslu šosejas izskatā.u
*Sūti uz Namlu ciemu Lena kungam. Visi mani pazīst
**kāsīti
***laimīgās sēnes
****Koks, pret kuru bendes nosita bērnus