Putna piens no cirvja kāta

Smieklīgākais(skumjākais) ir tas, ka visiem, kas še komentē un atceras pilnīgi pretējas sajūtas un lietas, ir taisnība. TAJOS LAIKOS BIJA VISĀDI. Gan studentu pusdienas Maskavas restorānā "Prāga", gan tukši veikalu plaukti Rīgā. Kāpēc tik grūti atzīt un noticēt, ka bija gan viens, gan otrs?Kāpēc cilvēki par katru cenu grib citam uzspiest savas sajūtas un atmiņas? Tā mūsu galvenā problēma. Nostaļģija par jaunību nekad nevar būt nevietā. Naumanis toreiz tā dzīvoja un tas ir neapstrīdams fakts. Tā nedzīvoja visi, īpaši latvieši. Tā vienkāršā iemesla pēc, ka reti kurš latvietis mācījās PSRS galvaspilsētas prestižā radošas ievirzes augstskolā laikā, kad kultūras izglītība bija prestiža.Tā ir viņa priekšrocība un kāpēc gan viņam nepakavēties par to nostaļģiskās atmiņās? Aiz solidaritātes pret citiem tautiešiem, kuriem tā nepaveicās? Nedomāju, ka tas būtu normāli.

Protams, Naumaņa kungam ir taisnība, taču tas ir kādas ļoti nelielas PSRS daļas apraksts. Kādus simts kilometrus no Maskavas, sādžās, kuras arī apdzīvoja cilvēki, reizi nedēļā iebrauca autoveikals un atveda maizi ar kāduiiem konserviem, bet sādžas veikala plauktos gozējās atbaidošs ķīseļa pulveris un ... Padomju laika paradoksālos kontrastus nav iespējams aprakstīt vienā rakstā, kur nu vēl komentāros, bet studenta laika jaukumu atcerēšanās ir saprotama, jo jaunībā notikušais viss kopumā šķiet bezgala jauks. Kāds tur brīnums, ka izsalkušam jauneklim viss šķiet bezgala garšīgs(kad ticis pie rijamā). Man bezgala garšīgi atmiņā gaļas pīrādziņi Matīsa, toreiz sauktu par Vidzemes tirgū, par četrdesmit kapeikām(pirms 1961. gada naudas reformas). No tādām smukām zilām tvaikojošām kastēm, karsti un smaržīgi un ja vēl dabūja tautas kafiju, tādu pienaini baltu, tad laime pilnīga. Tad varēja doties meitās uz kojām, iepriekš ar zobu pulveri ztjauinojot tenisa čības, jo porgām un bobrenei naudas nepietika. Labi ja varēja nopirkt pipari ar sāli ancukiņu.

...ko es dotu , ja varētu pa 6 kapeikām nopirkt pončiku ar povidlu un palūrēt kā komunisma un lēta alkohola novārdzinatais Imants Skrastiņš 80-tajos dzied „Mikrofonā” Kamolā tinēju . Negribu demokrātiju, pareizticīgos, oligarhus ,gejus ,kohēziju, luterāņus ,konsolidāciju, ,vienotību,okupācijas fakta atzīšanu, katoļus, gazpromus, zatlerus, islamistus un obamas ! Gribu rīt atkal iet uz savu nolādēto Vefiņu , darba laikā iesūkt kādu vinčiku un klausīties kā brigadieris garais Gunārs (Astra) man monotoni klārēs ,cik labi būs brīvajā Latvijā ,kad Vefiņā visi runās latviski.