Piemēram, zīlītes ļoti labprāt ēd ne tikai taukus (speķi u. tml.), sviestu un margarīnu, bet arī dažādas sēklas (saulespuķu sēklas, kaņepes u. c.). Speķi un taukus labprāt ēd arī dzeņi un dzilnīši. Citiem putniem vislabāk piedāvāt dažādas sēklas un graudus – saulespuķu sēklas, auzu pārslas, kaņepes, linsēklas, kā arī miežu putraimus, grūbas, prosu, pat novārītus zirņus un pupas. Kā ne tik pilnvērtīga barība minama sasmalcināta baltmaize. Sausajai barībai (piemēram, auzu pārslām) ieteicams pievienot taukvielas (saulespuķu eļļu, margarīnu), kas neļauj barībai sasalt un padara to barojošāku.
Putnu barotavai jābūt funkcionālai un tādai, kas nebaida putnus (bez vaļīgām, plīvojošām detaļām, stabili nostiprinātai, izņemot pakārtās barotavas). Barotavu vajadzētu veidot iespējami vienkāršu un, to būvējot, ievērot šādus pamatprincipus: barotavai jābūt tādai, lai putni varētu viegli piekļūt barībai; lai barība neapsnigtu un ieeja barotavā netiktu aizputināta; lai barības resursi būtu vienkārši atjaunojami. Var arī iztikt bez speciālas barotavas.
Piemēram, taukus var uzziest uz jebkādas nelīdzenas virsmas (malkas kluča, koka stumbra utt.). Speķi var pienaglot vai pakārt stieplē pie palodzes vai koka zara. Var arī uz pannas saulespuķu eļļā izkarsēt baltmaizes gabalus un uzspraust tos uz koku zariem – eļļa putniem nekaitē, turklāt neļauj maizei sasalt.
Visvienkāršāk putnus var piebarot, izkaisot barību uz zemes no sniega attīrītā laukumā kāda koka vai krūma aizvējā. Šādu barošanās vietu labprāt apmeklēs laukirbes, dzeltenās stērstes, zaļžubītes un melnie mežastrazdi. Var rīkoties arī tā: gludi atgrieztā konservu kārbā ieber auzu pārslas, pārlej ar saulespuķu eļļu un pēc tam – ar izkausētiem taukiem (taukiem jābūt pārsvarā). Kad tauki atdziestot sacietējuši, barotavu pakar ar atveri uz leju. Barotavu ieteicams pakārt stieplē, jo auklās un diegos putni bieži sapinas. Šādu barotavu apmeklēs zīlītes, arī dzilnīši un dzeņi. Putni to iztukšos 4–5 dienās.
Barotāji visvairāk iecienījuši t. s. klasiskās putnu barotavas, kuru galvenās sastāvdaļas ir jumtiņš, kas neļauj barībai apsnigt, un grīdiņa ar apmalītēm, uz kuras novieto barību tā, lai putni to ar spārniem nenotrauktu zemē. Putni no šīm barotavām nebaidās, tajās var iepildīt barību ilgākam laikam, turklāt barības krājumus ir vienkārši papildināt. Šīs barotavas var nostiprināt uz palodzes, kokā, uz celma vai staba. Barotavas izmēri nav stingri noteikti, tie var variēt plašās robežās. Tomēr, ja negribam barotavā ielaist lielos putnus (žagatas, baložus), kuri barību ziemā spēj sameklēt paši, tad barotavas ieejas izmēriem jābūt tādiem, lai lielie putni barotavā nevarētu iekļūt. Mazajiem dziedātājputniem, no kuriem lielākais putnu barotavas apmeklētājs ir melnais mežastrazds, barotavas ieejas izmēriem nevajadzētu pārsniegt 6–7 cm.
Par ideālu zīlīšu, dzilnīšu un dzeņu barotavu var kalpot arī uz sētas vai uz resnāka horizontāla zara izkārta mežacūkas vai kāda cita dzīvnieka āda, pie kuras gandrīz vienmēr paliek zināms daudzums tauku. Putni to attaukos dažu dienu laikā. Putnu barība nedrīkst būt sālīta!