Ne jau velti Rēzeknes pilsētas rīkotajā konkursā par labāko kaimiņu Bērzpils ielas iedzīvotāji viņu tomēr atcerējās un nosauca par saticīgāko un labāko kaimiņieni. "Latgalē kaimiņš ir pat tuvāks nekā rads, tas ir pirmais tikums - ar sābrim sadzeivuot," pasmaida Emīlija. Kaut kas no viņas latgaliskās sirsnības un vienkāršības ir iegājis arī slavenajā Jāņa Streiča filmā Cilvēka bērns, jo Bonifācijs Paulāns jeb Boņuks ir viņas mazdēliņš Andris Rudzinskis. Nu jau mazdēls izaudzis liels, bet vecāmāte vēl joprojām no galvas skaita veselas epizodes ar mazdēla lomas tekstu. Draudzībā un saskaņā
Emīlijai Rudzinskai, dzimušai Zīmelei, rit jau astoņdesmit septītais mūža gads. Ilgi bijusi stipra, tikai gadījusies nelaime, gājusi no aptiekas ziemā sniegputenī un pakritusi netālu no mājām. Bijusi tumsa, un neviens palīgā saucienus nedzirdējis. "Kaut kā, uz spieķīša atspiezdamās, atrāpoju pie kaimiņienes. No sākuma likās, ka viss būs labi, nekas nesāpēja, bet vēlāk jau palika daudz sliktāk, un tagad jau vairāk nekā mēneši trīs uz gultas." Taču Emīlija ir no stipras ilgdzīvotāju dzimtas, vecākā māsa nodzīvojusi līdz 97.mūža gadam, mamma esot aizgājusi jau pāri simtam. Pati viņa spriež, ka tas laikam tāpēc, ka agrāk Latgalē ir bijušas stipras, saticīgas ģimenes gluži kā filmā Cilvēka bērns tēlotā Pāvulānu saime. Arī Zīmeļi bijuši desmit bērni, pieci brāļi un piecas māsas, mājas bijušas tepat netālu no Rēzeknes, Greivuļu sādžā. "Ai, kāda bagāta, skaista un priecīga bija mūsu jaunība! Dzīvojām draudzīgi gan savā starpā, gan ar sābriem, tepat krievu, vecticībnieku ģimenes bija, taču nenaidojāmies. Atceros, tad jau biju precējusies, vīramāte mani aizsūtīja uz krievu ciemu, Puderovu, pēc rauga. Bet es, labi krieviski neprazdama, pa ceļam aizmirsu, kā raugu nosaukt. Aizeju, kaimiņiene prasa: "Dočeņka, začem prišla?" Es atbildu: "Babuška, ja prišla za tem, čto rastjot." Kamēr abas visu pārskaitījām, kas aug, galu galā pie rauga nonācām," smejas Emīlija.
Viņa atceras, kā prezidents Kārlis Ulmanis ciemojies Rēzeknē, aizbraucis ar mašīnu līdz tiltam, bet līdz Jēzus Sirds baznīcai gājis kājām. Bērniem pa ceļam bēris konfektes, bet baznīcā uz ziedojumu šķīvja uzlicis simtlatnieku.
Harmoniskā un vienkāršā latgaliešu sadzīves pasaule izjukusi
līdz ar lielvaru ienākšanu. "Pirmie gāja krievi, tad bija
izvešanas. Mums pie mājām bija ceļš un kalns, mēs skrējām
skatīties, kā vakarā gāja uz Rēzekni tukšas mašīnas, bet uz rīta
pusi jau veda cilvēkus, mums bija tik žēl. Kaimiņš vakarā bija
ienācis pie mums, teica, pa nakti pastaigās ap upi, paslēpsies,
tikai rītā ies uz māju. Bet, kā uz mājām atnāca, jau miliči
gaidīja." Zīmeļu sētu deportācijas neskāra, tikai brālis Pēteris,
kas bija Latvijas armijas virsnieks un dienēja Daugavpilī, Magadanā
pavadīja 11 gadu. Emīlija tālāk skolās nav gājusi, izmācījusies par
pavāri, ilgus gadus strādājusi gan slimnīcā, gan restorānā.
Filma pašas taisīta
Emīlija mazdēlam visu laiku gājusi līdzi uz filmēšanu. Ik rītu pēc viņiem abiem atbraukusi melna, lepna Čaika, un tad braukuši uz Spundžāniem, kur notikusi filmas uzņemšana. "To filmu es ne tikai skatījos. Pati taisīju! Filmā man katrā kadrā dziedāt vajadzēja. I kāzās, i pie krusta. Visur. Kad Andrītis saņēma balvu par filmēšanos, priecīgs atbrauca no Rīgas un uzreiz skrēja pie manis: "Baba, vai tu zini, kas man! Šitik naudas!""
Nauda gan aizgājusi Bankas Baltija rīklē, taču Boņuks, nu jau Andris Rudzinskis, kļuvis par sapieri, dienēdams Afganistānā, sapelnījis naudu. "Andrītis bērnībā bija labs puisis, nemaz nebija palaidnis. Grūta viņam dzīve bija, visādi ģimenē gāja. Un arī pēc filmas viņu tikai par Boņuku sauca. Sākumā viņš pat raudāja: Boņuks un Boņuks, it kā man sava vārda nebūtu! Bet tad pierada. Interesantākais, ka tas filmas sunītis Žiks izrādījās Boņuka sieviņas Diānas māju sunītis. Tā arī draudzīgi sagāja kopā," smejas vecmāmiņa.