Es?! Es, kurš vilka tādus siena vezumus! Tas nu tā. Labāk pastāstīšu par saviem spēka gadiem. Tātad, esmu dzimis Gulbenes rajonā. Sākotnēji mani nodēvēja par Sapni, tad par Guntri. Mani nosūtīja strādāt kolhozā uz teļu fermu Jaungulbenes pagastā. Neviens mani nevarēja iejūgt, jo biju lecīgs. Ik reizi, kad man pie krūtīm piežmiedza sakas, izrāvos no tām. Vairāki saimnieki no manis atteicās. Kādu dienu iejūgt atnāca Egils Alberts, kurš arī strādāja kolhozā un dzīvoja netālu no fermas. Nezinu kā, bet viņam izdevās mani pierunāt. Tālāk es nonācu fermas darbinieka Māra rokās, un viņš man lika vadāt miltu maisus un zāli teļiem. Strādāt man patika, taču uz darbu biju skubināms.
Kā mani iejūdza
Tas bija labs laiks. Iemanījos nostumt vāku no vājpiena vannas vai
miltu kastes. Ideālas uzkodas. To ietekme bija manāma arī ārēji.
Manu pēcpusi Egils sāka dēvēt par globusu. Biju noēdies tā, ka kādu
dienu vēdera sānus sāka strīķēt ilksis. Kad bija jāpaskrien lielāks
gabals - sāni putās. Mani lika pie darba gan fermā, gan Egila mājā,
kur dzīvoja arī Māris. Kļuvu slaidāks.
Pēc pāris miermīlības gadiem pie manis ciemos sāka nākt Egila meita
Kristīne un cienāja ar maizi. "Zildziņš, zildziņš, Gundlis,"
Kristīne nevarēja izrunāt manu vārdu un Guntri saīsināja uz Guni.
Ar to skuķi sanāca traki. Viņa bija maza un viegla, un, ja brauca
ratos, nejutu, vai viņa tur ir vai nav. Reiz bija ierāpusies ratos
līdzi uz pļavu. To redzēju, jo atpakaļskata spoguļi man labi. Mēs
braucām caur teļu aplokiem. Lai tiktu no viena otrā, vajadzēja
attaisīt vārtus - tādus trīs horizontālus bomjus. Gluži kā sporta
sacensību šķēršļus. Māris noņēma pirmo bomi un aizgāja parunāties
ar kaimiņu. Man apnika gaidīt. Atkāpos, ieskrējos un ar visiem
ratiem pārlēcu pāri. Aizmirsu, ka ratos ir Kristīne. Kā es
pārbijos! Kaut nu nebūtu neko sasitusi! Viņa bija pamesta uz augšu
un iekritusi ratos atpakaļ. No tā laika viņa ar mani nebija diez ko
draudzīga.
Uzradās jauna draudzene - viņas māsa Ieva. Katru dienu līda man
mugurā! Tā kā viņa bija pārāk maza, lai uzliktu iemauktus un
pavadu, staigāja īdēdama, lai to izdara kāds pieaugušais. Kad viņu
uzcēla mugurā, nost dabūt bija grūti. Es jau arī neesmu vakarējais.
Lai izrautu viņai no rokām pavadu, strauji noliecu galvu. Šis
stāvoklis nebija labs mums abiem - man bija mutē dzelži, līdz ar to
grūti ieēst, taču viņai garlaicīgi sēdēt, jo es nekustējos. Tad
viņa sāka sist man pa dibenu un kaklu, saucot, lai kustos. Kad
neklausīju, viņa nošļūca zemē, turoties krēpēs, un atkal veda pie
pieaugušajiem, lai ceļ mugurā. Reiz bija atvedusi arī divus draugus
- nometu visus trīs zemē. Kas es - vilciens? Vēl iespēru viņai pa
ribām. Nav ko. Viņa pagulēja, piecēlās un aizgāja bimbodama.
Reiz viņai tomēr parādīju savas robežas. Kad karstā laikā bija
iztrenkāts rikšos un aulekšos, iemetos liepās nodzenāt dundurus no
savas miesas. Skuķis bļāva, tomēr palika mugurā. Tiešām nesaprot,
ka man karsti! Ka uzņēmu kursu uz šķūni, ka metos iekšā!
Nepadomāju, ka meitene varēja palikt bez galvas, taču viņa
pamanījās atliekt galvu atpakaļ - uz mana dibena. Uz priekšu
paliekt jau nepaspētu.
Kā mani nopirka
Pats satraucošākais dzīves posms bija kolhoza likvidācija. Tolaik
biju aptuveni 12 gadu vecs. Manu likteni izšķīra izsole, kur varēja
iegādāties lopus un tehniku. Izsolē piedalījās arī Egils. Es
gribēju pie viņa, jo Lazdiņās dzīvoja arī Māris, kurš bija mani
līdz šim kopis teļu fermā. Arī Ieva un Kristīne negribēja no manis
šķirties. Izsolē ar Egilu sāka cīkstēties citi gribētāji, taču daži
vienkārši uzskrūvēja cenu. Mana vērtība bija 5000 repšu, taču Egils
mani iegādājās par 25 000 repšu.
Lazdiņās dzīvoju kā kungs. Braucu pat peldēt. Galvenokārt uz
peldvietu vedu vakarpusē, kad vēsāks, taču reiz sanāca dienas vidū,
jo viņiem vajadzēja uz veikalu. Biju tik nosvīdis, un Alda izlēma,
ka arī mani vajag izpeldināt. Kā es peldēju, ja jūs redzētu! Bērni
sajūsmā spiedza! No visa šī satraukuma nemaz nejutu, ka ūdens
pildās zirgāboliem. Alda tos iznesa ārā, lai netraucē bērniem
peldēties. Paldies, Alda, par to reizi!
Lazdiņās katru manu darbību speciālā burtnīcā pierakstīja Ieva.
Lūk, daži ieraksti: braucam ar Guni mellenēs, tīru Gunim zobus ar
zobubirsti, Gunis strādā pļaujmašīnā kopā ar kaimiņu ķēvi, un abiem
saulē spīd muguras, Gunis izēdis vistu pērēkli, Gunis nāk pie
virtuves loga un prasa maizi, atbraukuši draugi - visi jāj, divus
nometa zemē, Gunis ēd piparmētru konfektes, Gunim nepatīk vagot
kaimiņa vagas, tāpēc atbēg uz mājām ar visu arklu, Gunis grauž
pogas tik ilgi, kamēr izrauj un izspļauj, Gunis ved mani un māsu uz
skolu, jo neiet autobuss - atmoda un benzīna krīze, Gunis ir pats
labākais.
Man nekad nav paticis, ka ķeras ap kaklu un mīļo. Nu kas tā par
slienāšanos! Uzreiz kniebu ar zobiem rokā vai sānā. Tagad gan es
ļaujos. Man sāp visas malas. Biju nokritis zemē un uz sāna
izveidojās jēlums. Tajā salīda mušas un kļuva tikai sliktāk.
Atbrauca veterinārārste Anda un kaut ko iešpricēja. Kļuva labāk.
Jau pirms pāris gadiem viņa teica, ka manas dienas skaitītas. Nekā
nebija! Zobi man labi, tikai nostāvēt grūti. Zvārojos. Nesen bija
atbraucis nagu griezējs un iešņāpa pa dziļu. Vēl man ribas sāk
spīdēt kā veļas dēlis. Kakls sirms. Reiz mani cēla augšā ar virvju
palīdzību.
Kā man sāp kājas
Dzirdu, kā saimnieki pusčukstus spriež, ko ar mani darīt. Egils ir
par to, lai es nemokos, un domā rīcības plānus. Pirmais. Kamēr
kustos, ielikt kravas auto un aizvest uz kautuvi, kur mani nošaus
un pārstrādās desās. Šo vārdu izdzirdot, Ieva, Alda un Kristīne ir
tuvu asarām. Otrs variants. Ja es nomirstu te, tad iecelt kravas
auto būs grūti un nāksies visiem rakt daudzšķautainu kapu, un
racēji prasīšot uz katra stūra pa polšam. Kad pamanīju, ka
atbraucis ekskavators, domāju, ka rok man kapu, bet nē - dīķi.
Trešais variants. Egils zvana Ievai: "Nu, Ieviņ, ja jau nevarat
pieņemt jēdzīgu lēmumu un tik ļoti gribas, lai Gunis ir ar jums,
tad varbūt tev ir 500 latu - uztaisīsim izbāzeni, stāvēs tavs Gunis
mūžam pie ceļa rādītāja." Joks. Pēdējās ziņas ir tādas, ka Ieva
piezvanījusi vienam no labākajiem zirgu dakteriem Jurim
Tolpežņikovam un apjautājusies, ko darīt. Viņš ieteicis tuvāko
veterinārārsti, kura strādā ar zirgiem, lai atbrauc apskatīt un
novērtēt situāciju. Neesot mani mocīt, jo saimnieki nevarot uz aci
noteikt, cik ļoti un kas man sāp. Cilvēkiem uz nāves gultas dodot
atsāpināšanu, savukārt man tikai pa retam tiekot kaut kas
iešļircināts. Mani varot iemidzināt par aptuveni 40 latiem, un tad
vajagot izsaukt kritušo dzīvnieku dienestu - Ekovidi vai Renetu,
kas mani aizgādās prom. Tas tiekot darīts bez maksas, jo valsts
tādu lietu subsidējot. Varot jau mani arī rakt dārzā zem ābeles,
taču tas nepatikšot likuma sargiem.
Arī Egilam ir grūti domāt par to, ko ar mani darīt. Visiem grūti.
Ieva reiz man pačukstēja, ka suņi un kaķi viņas dzīvē nākuši un
gājuši, taču es esot tikai pāris gadu vecāks par viņu. Es esot kopā
ar viņu ilgāk nekā vectētiņi un vecmāmiņas. Es esot viņas brālis.
Es zinot par viņu visvairāk.
Siltos vasaras vakaros, kad sarkana saule, kā ķirsis iekrīt melleņu
debesu putukrējumā, es ilgi skatos tālumā un domāju. Pār pļavu
atnāk Alda, apķeras ap kaklu, glāsta un mierina: "Gunīt, Gunīt, būs
labi."