Vīīī, kādi draudziņi! Mazi susliki! Cukurģīmji! Un viņiem ļauts tik daudz! Francijā suņi dzīvo saimnieka dzīvi un ir visur: restorānā sēž klēpī, brauc uz motorollera, skrien aiz skrituļslidām, sēž zem saulessarga pludmalē, brauc ar kuģi. Latvijā "suņu kultūra" vēl attīstās.
Kodiens ausī
Kādu vakaru restorānā Antibā pie blakus galdiņa ievēroju suņuku,
kurš rāmi sēdēja zem galda. Pēc brīža sāka šiverēt un prasīties
klēpī. Saimnieki ēda un sunim uzmeta vien skatienu, kaut ko
nosakot. Aptuveni pēc stundas saimnieces meita suni izveda ārā un
atgriezās. Kad ģimene sāka ēst nākamo ēdienu, suns atkal lika par
sevi manīt ar smilkstēšanu un sāka virpuļot pa krēsla apakšu, līdz
satinās pavadā un saimnieces meita metās suni atbrīvot. Paņēma
klēpī un sāka glāstīt. Suns uzvaroši smaidīja. Meitene iekoda viņam
ausī. Nesaprazdams, kas to izdarīja, suns pārmetoši ierējās. Sekoja
vēl viens kodiens, un suns uzķēra, kas to dara, tāpēc metās meiteni
laizīt. Tas bija par traku, tāpēc draugs tika nolikts uz grīdas.
Tur arī viņš aizmiga.
Patīkami pārsteidza viesmīļu attieksme. Atnesa sunim bļodu ūdens un ik reiz, ejot garām, uzsmaidīja. Kad gidei Lūsijai vaicāju, vai visur pret suņiem izturas tik labi, viņa teica, ka jā, taču tas esot atkarīgs arī no suņa uzvedības. Francijā suņi lielākoties no bērnības uzturējušies sabiedriskās vietās un zina, kā uzvesties. Viņi nebaidoties no kafijas automātu šņākoņas atšķirībā no tiem suņiem, kuri auguši privātmājās un pieraduši dzenāt dārzā putnus. Tie uz restorāniem nākot reti.
"Nonesīs" galdiņu
Par to, ka visi suņi neseko saimniekiem uz kafejnīcu, pārliecinājos
Antibā. Laivu piestātnē pamanīju lielu, baltu suni. Viņš bija
piesiets un stalti sēdēja. Kad tuvojos, lai nofotografētu, suns
uzrūca. Francijā un rūcošs suns? Te taču tikai mazi cukurzirnīši!
Suns bija tik skaists, ka ilgi vēroju viņu. Tāds džeks! Ņarrr!
Lielajos suņos ir cēlums, varenība, un viņus var pamatīgi apskaut,
nebaidoties kaut ko saspiest.
Bija pagājusi gandrīz stunda, un no saimniekiem ne vēsts. Pie manis pienāca piestātnes apsargs. Apvaicājos, kam pieder skaistulis. Viņš pastāstīja, ka suns sargā motorlaivu, kamēr saimnieki netālu vakariņo. Bez suņa? Saimnieki neesot franči, turklāt tik lielu suni diez vai esot labi vest restorānā. Reiz viņš esot redzējis, kā liels suns skrien pakaļ mazam un gandrīz "nones" galdiņu.
Francijā neprātīgi mīl suņus, kā ir Latvijā? Solvita Vība, patversmes Dzīvnieku draugs vadītāja un dzīvnieku tiesību zinātāja, teic, ka atsaucība varētu būt lielāka. Katra restorāna vadītāja ziņā esot noteikt, vēlas savā privātīpašumā redzēt suni vai ne. Ja ne, uz durvīm uzliekot speciālu zīmi. Apmeklētāju zonā suņi varot atrasties, jo Pārtikas un veterinārais dienests reglamentējot un uzmanot, lai dzīvnieki neuzturas virtuvē.
Kasperu pabaroja
Intam un Egijai no Rīgas ir Jorkšīras terjers Kaspers, kurš ir
apmierināts ar Latvijas sabiedrību. Gan Saldus, gan Gulbenes
ēstuvēs, ieraugot sunīti, pasniegta bļoda ūdens. Īpaši jauks esot
krogs Aitiņlauvas pie Liepājas šosejas, kur Kaspers sagaidīts
atplestām rokām, un, kad Ints palūdzis, vai varētu izvārīt vistas
fileju bez garšvielām, tas izdarīts. Par to, protams, Ints
samaksājis. Savukārt Krasta ielas Lido apsardze teikusi, ka ar suni
nedrīkst iet zonā, kur cilvēki izvēlas ēdienus, taču citās telpās
uzturēties atļauts. To apstiprināja Inta Andersone Krasta ielas
Lido administrācijā, sakot, ka ēdienu izvēles zona ir atklāta
virtuve un tur ar suņiem iet nedrīkst. Pie iebraukšanas Lido gan
esot zīme, ka ar suņiem teritorijā ieiet aizliegts, taču tas
attiecoties uz augumā lielajiem.
Kāda Rīgas restorāna vadītājs, kurš vēlējās palikt anonīms, atzina, ka suņus labāk redz ejam pa ielu nekā nākam restorānā. "Suņi nemāk uzvesties. Raujas uz visām pusēm." Kungs stāsta, ka reiz kāds pāris atnācis ar buldogu, kurš, sajuzdams ēdiena smaržu, tā siekalojies, ka viss galdauts un saimnieces fliterotā kleita bijusi slapja. Turklāt suns ik pa laikam rējis un izpelnījies citu klientu nosodošus skatienus.
Tas, vai un cik suns var būt sabiedrības loceklis, laikam gan atkarīgs no uztveres un dzīvošanas prieka devas katra paša homo sapiens organismā. Franči dzīvo viegli un nesatraucas. Frančiem pašiem nepatīk, ka ir saimnieki, kas aiz saviem suņiem nesavāc. Ja policists pieķer notikuma vietā, sods - 28 eiro. "Bet iekāpj jau galvenokārt tūristi, jo franči pieraduši," teica gide. Viņa mēslus redzot ar trešo aci jebšu skenējot ar kādu citu maņas orgānu. Nu gluži kā latvieši peļķes rudenī.
***
Vai jūsu ēstuvē suņi ir gaidīti?
Gatis Zēmanis, bāra Paldies
Dievam, piektdiena ir klāt! vadītājs un bārmenis:
Jā, lūdzu! Nav iebildumu! Ja suns normāli uzvedas, laipni gaidīts
mūsu demokrātiskajā republikā. Te ir Karības un brīvais stils! Suns
tiks arī pie ūdens!
Raivo, vecākais viesmīlis restorānā Bergs:
Trīs gadu laikā, kopš šeit strādāju, tikai pāris reižu bijuši
klienti ar suņiem. Lielākoties vasarā, kad saimnieki ar suni sēž
āra terasē. Mazie terjeri mēdz sēdēt arī klēpī. Reiz bija atnācis
buldogs. Saimnieki izlēma viņu piesiet terasē pie margas, un tas
bija labi, jo tāds suns vienā mirklī var apgāzt servēto galdu. Mums
ir arī speciāla bļoda, kurā suņiem iedodam ūdeni.
Guntis Bileskalns, restorāna Osīriss pārvaldnieks:
Nesen uzlikām zīmi, ka ar mājdzīvniekiem neielaižam. Ne jau
dzīvnieki pie tā vainīgi, bet saimnieki, kuri suņiem atļauj pārāk
daudz. Osīrisa klienti lieto arī alkoholu, un gadās, ka saimnieki
nespēja kontrolēt savu lutekļu izgājienus. Dažkārt ielaižam mazos
terjerus, ja viņi māk uzvesties, taču tādus kā sanbernāri - ne.
Suns ir liels, mūsu telpas nav plašas, un tas sagādā neērtības.
Vita, bārmene korejiešu restorānā Soraksans:
Jā, pie mums bieži vien nāk saimnieki ar suņiem, un mums nav
iebildumu. Lielākoties tie ir klēpja sunīši, taču reiz bija atnācis
arī lielāks. Arī viņš uzvedās ļoti kulturāli, un problēmu nebija.
Ja saimnieki pavaicā, iedodam sunim padzerties ūdeni.