Kādus gurķus šogad izvēlēties, kādus tomātus? Noteikti šogad jānopērk cukīni kabači. Ķirbji, kuriem ir sēklas ar mandeļu garšu. Un baziliks, noteikti baziliks! Kas var būt labāks… Varētu pati izaudzēt stādus uz palodzes, bet nejaukais kaķis apgrauzīs, tam jau neiestāstīsi, ka tā nav speciāli viņam sēta kaķuzāle. Un tā arī beidzot iemiedz, laimīgi smaidot, it kā starp ziedošiem kartupeļu ceriem vagā būtu atlaidusies. Krīzes laikā arvien augstāk novērtējam ledusskapī aizķērušos pašdarinātās vīriešu zaptes burciņu vai saldēto upeņu kārbiņu, šķendējamies par pagājušās vasaras laiskumu ieskābēt gurķus, ar pateicību pieņemam lauku radu un draugu dāvātos kartupeļu maisiņus un sviesta cibiņas. Nezinu gan, vai visi pilsētnieki tagad metīsies uz naturālo saimniecību, tomēr pašu audzētam, vārītam ir pavisam cita vērtība. Kaut arī — katru gadu šajā laikā apzinos arī to, ka mana dārzniekošana prasa nopietnu finansiālo ieguldījumu, bet gandarījumu sniedz vairāk morālu nekā materiālu. Punkts viens. Transporta problēmas, ja sapņu dārzs atrodas vairākus desmitus kilometru no pilsētas. Autobusa biļete vai benzīns maksā tik, cik maksā. Turklāt autobusa kustības grafiks ir apgrauzts līdz pēdējam. Punkts divi. Jāmeklē puisis ar traktoru, lai uzartu gabaliņu zemes, sadzītu vagas, pēc tam atkal aizartu ciet. Kartupeļi mīl, ka tos rušina. Ar lāpstu to var izdarīt nu ļoti mazā platībā. Tas nav nopietni. Par traktoru, protams, jāmaksā, labi, ja naudā. Punkts trīs. Nepietiek tikai iebāzt zemē sēklu un gaidīt brīnumu. Mēslojums, augu aizsardzības līdzekļi, vismaz minimālie, lai strīpainā amerikāņu vabole neaprij tupeņus. No kāpostu balteņa gan paglābj pelnu sauja. No divkājainiem zaglēniem pat tas nepaglābj. Punkts pieci, seši, septiņi… Pieļauju, ka vīrietim šīs problēmas ir vienkāršākas, taču cik tad ir to veču, kas ir gatavi dārzā rakņāties? Nodzērušies vai Anglijā. Sievietei jāgrozās vienai pašai, gan ar viltību, gan ar gudrību, gan ar bezspēka izmisumā noritējušu asaru. Var jau turpināt skaitīt kaut līdz 20, bet tāpat zinu, ka atkal un atkal pirkšu sēklas, sapņošu, braukšu, stādīšu. Un neskumšu, ka ražā saņemtais būs niecīgāks nekā ieguldītais darbs, pūles, sviedri un lati. Tāpēc, ka bez dārza latvietis nav latvietis. Un tas tik tiešām ir punkts un āmen!
Jauna Privātās dzīves diskusija
Sirdī — dārznieks
1.Praktiski apsvērumi vai vaļasprieks — kas ir iemesls, lai rušinātos savos dārziņos un balkonos?
2.Ko gūstat /no kā aizbēgat, tupot puķu un zemeņu dobēs?
3.Vai dārznieks jūsu sirdī pamodās līdz ar nodzīvotiem gadiem, vai tā jau jaunības aizraušanās?
4.Vai šogad krīzes dēļ mainījušies jūsu stādīšanas un sēšanas paradumi?
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV– 1004