Pirms septiņiem gadiem vidusskolā, kurā tolaik mācījos, notika skolas 80.jubilejas svinības. Pasākumā bija paredzēts arī atmiņu vakars vecāka gadagājuma absolventiem vecajā skolas ēkā. Mēs - tolaik 10.klases skolēni - bijām lūgti pasākumā uzņemties viesmīļu pienākumus. Jau pati pasākuma forma - atmiņu vakars - solīja, ka vakars visdrīzāk aizritēs, apraudot zudušo jaunību un pieminot aizsaulē aizgājušos klasesbiedrus un pedagogus. Tomēr visiem par brīnumu atmiņu vakars izvērtās par vienu no labākajiem deju vakariem manā mūžā. Dejoja gan jauns, gan vecs. Neviena skolas diskotēka vēl ilgi nespēja pārspēt atmiņu vakara trakulības. Paši absolventi vēlāk atzina, ka pasākumam dzirkstelīti piešķīlusi tieši zelta jaunatne, kas nesmādējusi vecpilsoņu sabiedrību.
«Ir kāda dīvainība - līdzko veci cilvēki ierauga jauniešus, tā viņiem aizmirstas gan krika mugurā, gan tirpstošie pirksti,» teic mana skolasbiedrene Elīna. To viņa pamanījusi, laižoties dejā ar septiņdesmitgadīgu kungu, kurš ikdienā pārvietojas ar kūjiņu. «Apnicis klausīties pensionāru vāvuļošanā par drapēm. Gribas būt blakus frišiem cilvēkiem!» toreiz viņai klāstījis kungs. Viņš apzināti tusējot jauniešu kompānijās. Pateicoties tām, sirmgalvis protot gan iekačāt kā reperis Ozols, gan veikalā izvēlēties stilīgas saulesbrilles. Kungs toreiz bijis stipri pārliecināts, ka dažādām paaudzēm vairāk būtu jāturas kopā, jo jaunie mācās no vecajiem, savukārt vecie blakus jauniešiem atgūst savu jaunību un dzīvesprieku.
Arī mana vecmāmiņa un viņas draugi ir pierādījums, ka veci cilvēki ir kā labs vīns. Ik gadu ar baudu braucu uz viņas vārda un dzimšanas dienas svinībām, jo tās gandrīz vienmēr sola muzikālas izklaides un daudz pozitīvu emociju. Jau par tradīciju kļuvis, ka vecmāmiņas draugi ierodas ciemos ar akordeona skaņām un dziesmu «Ķemermiestiņā, mazā mājiņā…» Pēc kārtīgas maltītes no plaukta tiek vilktas ārā dziesmugrāmatas un sākas sadziedāšanās. Ir gan Vecpiebalgas ūdensrozes, gan Zilais lakatiņš, gan Raimonda Paula ziņģes. Ikreiz, klausoties šīs dziesmas, mani pārņem neliela skaudība un tirda jautājums - kāpēc vecie cilvēki prot izklaidēties ar glanci, savukārt jaunajiem gandrīz visas ballītes beidzas ar sāpošu galvu nākamajā rītā?
Turpinām Privātās dzīves diskusiju Ragaviņās uz mežu?
Diskusijā gaidām jūsu viedokļus par to, kā veidojas mūsu attiecības ar mūsu novecojošajiem vecākiem vai vecvecākiem.
Latvijā nav izkopts sociālais tīkls ar veco ļaužu klubiem, hobiju pulciņiem, kuros viņi var atrast sev līdzīgus cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Tāpēc mūsu vecie cilvēki pēc aiziešanas pensijā jūtas izolēti no sabiedrības. Viņiem ir maz naudas, tāpēc viņus neredzam ne kinoteātros, ne kafejnīcās. Toties viņiem ir daudz slimību, jo par veselību viņi agrāk pārāk nav domājuši.
Kā mēs izturamies pret viņiem? Vai slepus pasmīkņājam, kad viņi sūrojas par pensijām un klausās Latvijas Radio 2, nevis pārzina, piemēram, hiphopa slengu un jaunākos tūrisma galamērķus?
Vecie ir arī lepni, viņi negrib pieņemt ne mūsu materiālo, ne arī citu palīdzību. Arī tad, kad paši sevi aprūpēt vairs nespēj. Kā rīkoties?
Rakstiet:[email protected]