Vai stārķu nav pārāk daudz, ja tik sīvi jācīnās par teritoriju? Balto stārķu pētniece Māra Janaus kliedē bažas, uzskatot, ka visdrīzāk nav tiešas sakarības starp stārķu agresivitāti un to salīdzinoši lielo skaitu. Tiesa, vēl nav skaidri zināms, vai baltajiem stārķiem pietiks barības, ko piedāvāt mazuļiem.
Baltie stārķi ēdienkartē nav izvēlīgi, jo tie ēd visu, ko vien var
apēst, saka M.?Janaus. Pamatbarību veido daudzas kukaiņu sugas un
to kāpuri, taču stārķis nepaies garām vardei un ķirzakai, notiesās
arī peles un strupastes, arī zaķēnu, ja stārķim izdosies to
notvert. Balto stārķi ne velti dēvē par plēsēju - kur mīt daudz
svēteļu, tur nebūs svētības uz zemes ligzdojošo putnu, piemēram,
ķīvīšu, cīruļu, griežu, pļava tilbīšu ģimenēm.
Raunas pagasta Rozēs netālu no kādas apdzīvotas ligzdas vietējie iedzīvotāji redzējuši divu stārķu kauju, nesen vēstīja Cēsu rajona laikraksts Druva. Iznākums vietējos šokējis - zem ligzdas mētājušās saplēstas olas, pār vienu koka zaru pārkritis gulēja viens stārķis, otrs uz blakus zara to knābājis un mēģinājis nodabūt lejā. Stārķu mamma tikmēr sēdējusi ligzdā. M.?Janaus paskaidro, ka cīņas starp stārķiem par teritorijām nav nekādas retums, drīzāk ikdiena. Tiesa, reti tās beidzas tik bēdīgi. Tāpat kā cilvēki, stārķu vidū kāds ir mierīgāks, cits - agresīvāks. "Reti, bet mēdz gadīties, ka stārķu mātes arī iejaucas cīņās par teritoriju, un tad spalvas put," saka M.Janaus. Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis, kurš 2006.gadā izbaroja trīs no ligzdas izgrūstus stārķēnus, gan novērojis, ka "mūsējie nedaudz agresīvāki kļuva tikai, kad baroja - tad katrs centās būt pirmais, pagrūst otru malā. Otram pēdējo putraimiņu no spalvām nolasīja."
Ogres rajonā esot kāds ozols, kurā atrodas piecas stārķu ligzdas, kur svēteļi mierīgi sadzīvo kopā. Vislielākais stārķu blīvums Latvijā konstatēts ceļā starp Matīšiem un Mazsalacu, kur viņi ligzdu būvējuši lapeglēs. Citiem stārķiem savukārt patīk plašākas teritorijas, un tad ienācējiem klājas plāni. Atlidojuši no ziemošanas vietām, stārķi cenšas atgriezties vecajās ligzdās, kur iepriekšējā gadā sekmīgi ligzdojuši vai kur izšķīlušies. Tādēļ arī nereti rodas konflikti - jaunie stārķi, kas sasnieguši dzimumbrieduma vecumu, vēlas par bērniem gādāt savu vecāku ligzdā, taču tās aizņēmuši vecāki, brālis vai māsa ar ģimeni vai sveši stārķi.
Diena jau rakstījusi, ka viens no barības ziņā sliktākajiem balto stārķu gadiem bija 2006.gads. Vainojams bija lielais sausums, kura dēļ maz bija varžu un ķirzaku. Togad arī iedzīvotāji novēroja, ka daudzi baltie stārķi izšķīrās uz visiem laikiem atbrīvoties no mazuļiem, pārmetot tos pāri ligzdas malai. Diena vairākus noputējušus un acīmredzami badīgus stārķus redzēja barojamies Mārupes šķirošanas un pārkraušanas stacijā. Latvijā atšķirībā no dažām citām valstīm svēteļi izgāztuvēs nav ikdienišķa parādība.
Pēc ornitologu datiem, Latvijā visvairāk balto stārķu ligzdu - 60% - atrodas uz stabiem, lielākoties elektropārvades, telefonu stabiem. Otrajā vietā mājvietu popularitātes ziņā ir koki. Savukārt ap 10% ligzdu atrodas uz dažādām ēkām, ūdenstorņiem, kūts jumtiem, baznīcu torņiem.
***
baltais stārķis
Balto stārķu blīvums Latvijā ir teju vislielākais visā tā
ligzdošana areālā, kas stiepjas no Atlantijas okeāna līdz Krievijas
rietumiem. Līdzīgi vēl ir Lietuvā un Polijas ziemeļaustrumos.
Īpaši straujš stārķu skaita pieaugums Latvijā bija no 1984.gada līdz 1994.gadam, kad lauksaimniecībā būtiski samazinājās stārķiem kaitīgās ķīmijas izmantošana.
Latvijā pēdējā desmitgadē ir ap 10 000 apdzīvotu ligzdu. Visvairāk to ir Liepājas un Limbažu rajonā, daudz ir arī Saldus, Kuldīgas, Valmieras rajonā. Atšķirībā no melnā stārķa baltais stārķis Latvijā parādījies salīdzinoši nesen - viduslaikos līdz ar līdumu līšanu. Viņš ir lauku ainavas putns.