Vīna dārzi un leļļu mājiņa
Mazais autobuss elsdams rāpjas kalnā, ko no visām pusēm ieskauj zaļi vīna dārzi. Kalna spicē mūs sagaida maza kapela, ko par godu savai mīļotajai sievai Katrīnai XIX gadsimtā uzcēla ķēniņš Vilhelms I. Kapela ir gaiša, grezna un vēsa. Tad jau daudz pievilcīgāks šķiet skats, kas paveras no tās kāpnēm. Visapkārt zaļiem un ziliem ogu ķekariem rotāti vīnogulāju lauki, kas kontrastē ar pāris kilometru attālās pilsētas kūpošajiem rūpnīcu torņiem. Pa atsevišķām ogulāju rindām aizbrauc mazi traktoriņi, pilni vīnogu. Šogad bijusi silta vasara, tādēļ raža tiek novākta jau oktobra sākumā, norāda gide.
Štutgartē kopumā ir 400 hektāru vīna lauku, no kuriem liela daļa pieder privātajiem zemnieku kooperatīviem. Tā ir lētāk ogas novākt un apstrādāt. Daļa gatavās produkcijas pēc tam tiek eksportētas, bet lielāko daļu nodzer paši. Gide Andrea nosmej: ja vidēji vācietis gadā izdzer 25 litrus vīna, tad Štutgartes iedzīvotājam nepieciešami 40 litri.
No kalna lejā pa līkumainiem celiņiem kāpjam kājām. Silts. Spīd saule. Mūsu mērķis ir pusdienas pavecākam pārim piederošā restorāniņā, kas vizuāli atgādina leļļu namiņu. Maza, zemē iegrimusi mājiņa, baltiem logu slēģiem un burbuļojošu strautiņu pagalmā. Pie ieejas durvīm guļ liels suns — aina kā no vācu romantiskā kino. Arī restorānā iekštelpas ir mazas, zemiem griestiem un desmitiem leļļu. Lelles tautastērpos, lokainiem matiņiem, ar un bez puisīšiem zem rokas. Nedaudz smacīgs. Toties ēdiens gards. Pītos grozos lielās šķēlēs sagriezta maize. Garšo kā mūsu saldskābā. Lielās terīnēs (tādu kā sev galvā uzvilka Lenenbergas Emīls) atnes kūpošu zupu. Kartupeļi, liellopu gaļa un klimpas, tikai garu strēmeļu formā.
Gide brīdina, ka zupa ir tikai vēdera apmānīšanai. Vāciešu galvenā ēdienreize ir vakariņas un tās sagaida arī mūs. Par spīti šai norādei, pēc zupas dabūju arī iemīļoto ābolu strūdeli. Siltu, pārkaisītu ar pūdercukuru un saldējuma garnējumu. Hmm! Cik labi!
Vīna degustācijā
Pēc "vieglajām" pusdienām, aizveļamies uz turpat blakus pagalmā esošo ģimenes vīna darītavu. Vispirms degustācija. Ieraugot to, vīna speciālisti noteikti smietos, vēderu turēdami. Apsēžamies pie saimes galda, mūsu priekšā uzrodas tipiskas šņabja glāzītes ar vīna darītavas logo. To drīkst ņemt līdzi kā suvenīru. Iesākumā saimniece dod nogaršot maigi rozā vīnu. Glāze tiek pielieta līdz malām. Tā jāizdzer tukša, citādi pie nākamās netikt. Salds. Nākamais ir baltais rislings. Vēl saldāks. Par spīti kārtīgajām pusdienām, reibstu kā muša. No trešā, tumši sarkanā, atsakos.
Garajās pastaigās un pārbraucienos iztērētie spēki liek sevi manīt. Pēc vīna degustācijas seko vīna muzeja apskate. Smagie grozi, kuros zemnieki uz muguras nesa novākto ražu, atgādina kārtīgus kubulus. Dažādu laiku vīnogu kaitēkļu indējamie rīki, lapenītes, ko sabūvēja kā robežas zīmi un arī patvērumu no saules vai lietus. Un daži pārmēru iedzēruši vīnkopji diendusā lauka malā, tiesa gan, tikai gleznās.
Par spīti bažām, ka lidmašīnā šķidrumu var pārvadīt tikai bagāžas nodalījumā, iepērkam vīnu arī mājiniekiem. Balto. Četri eiro pudelē. Apziņu silda fakts, ka līdzīgu nenopirkšu vietējā Latvijas Rimi vai Maximā. Šīs saimniecības vīns netiek eksportēts.
Mersedesa karaļvalstī
Sārtiem vaigiem un vieglu atslābumu kaulos ierodamies svaigi uzceltajā Mercedes–Benz muzejā. Septiņu stāvu stikla un betona monstrs izmaksājis vairāk nekā 100 miljonus eiro un apliecina mersedesa impērijas varenību. Muzejā ir visi firmas automobiļi, sākot no 1886.gada līdz pat mūsdienām. Arī speciāli pāvestam ražotais auto ar stikla jumtu. Katrā stāvā lieli plakāti vēsta, kas konkrēto modeļu ražošanas laikā notiek paralēli citur pasaulē.
Sienā iemūrētos televizora ekrānos var sajust tā laika elpu. Iespējams sadzirdēt arī katra auto motora rūkoņu. Līdz muzeja slēgšanai atlikušas vien divdesmit minūtes, tāpēc visus stāvus izskrienam trieciena tempā. Apsargiem nemanot, pamanāmies pie dažiem prožektoros spīdošajiem auto arī nofotografēties. Pēc muzeja slēgšanas, šeit notiks kāda uzņēmuma korporatīvais pasākums. Ēka kļuvusi par iecienītu ballīšu vietu. Izejot laukā, apņem spirgts, silts rudens vakars. Blakus muzejam dun automobiļu ražotne, kur strādā 21 tūkstotis Štutgartes iedzīvotāju.
Īsa vizīte pilsētas centrālajā laukumā ar strūklaku un zālienā sēdošajiem pilsētniekiem, un esam gatavi kārtējam ēšanas pārbaudījumam. Vakariņas notiek šaurā ieliņā, krodziņa pagrabiņā. Tik neveselīgi un sātīgi sen nebija ēsts! Iesākumā asi marinēti dārzeņu salāti. Pēc tam cepti kartupeļi ar olu un šķiņķi un dažādas ruletes. "Pamēģini šo, ļoti garšīgs," norādot uz kaut ko līdzīgu gaļas mērcei mazā podiņā, man iesaka blakus sēdētāja.
Piesardzīgi pieduru karotei mēles galu, garšo tā nekas. "Tās ir kuņģa iekšas," paskaidro cita ēdāja. Kas? Nu nē, paldies. Esmu tradicionālu ēdienu piekritēja.
Saldajā seko plate ar dažādiem gardumiem, kas pagatavoti no āboliem. Ābolu pankūkas, cepti āboli mīklā, ābolu riņķīši utt. Pēc šīm vakariņām nakts paiet murgos. Pēc ceļojuma secinu, ka vācieši ēd diezgan neveselīgu un smagu pārtiku. Vai tie būtu cepti kartupeļi, vai arī tik ļoti iecienītās desas. Salātu maz, toties vairumā baltmaizes kliņģeri ar saplaisājušu garoziņu un sāls kristāliņiem pa virsu.
Neiztikt bez alus
Protams, būtu grēks pieminēt Vācijas vīnu un aizmirst par vietējām alus darītavām. Kad Diseldorfā kādā alus krodziņā pajautāju kafiju, oficiants — sirms vīrs lielā priekšautā — teju apvainojas. "Kafijas mums nav!" Toties viņš noliek manā priekšā putojošu, tumši brūnu alus glāzi.
Dzīvais alus. Rūgts. Ražots turpat uz vietas. Kroga viena siena ir no stikla, aiz kuras redzama milzu metāla cisterna, kurā briest alus. Šādi krodziņi ir arī Minhenē un Štutgartē. Oficianti, pārsvarā vīrieši, ir sausi un lietišķi. "Ļoti noslēgti cilvēki," pažēlojas lietuviešu kolēģe no televīzijas. "Man nekad tā nav bijis, ka, uzstādot kameru, cilvēki bēg," viņa nopūšas.
Pie alus klāt piekožam dažādu veidu sviestmaizes. Tā sauktās tatārmaizītes — svaigi malta gaļa ar sīpoliem pipariem. Otrs veids — taukos cepti sīpoli. Mans tētis bērnībā tādas ņēma līdzi, braucot darbā uz mežu. Pie smaga darba — smaga pārtika. Košļājot kārtējo trekno kumosu, nolemju: pārbraucot mājās, uz sporta zāli būs jāiet biežāk.u
Autore bija airBaltic viesis