Suns ir bara dzīvnieks, tāpēc visbiežākais kautiņu cēlonis ir hierarhijas noskaidrošana barā. It sevišķi, ja tajā ir abu dzimumu dzīvnieki un vēlme dominēt vai ieviest savu kārtību ir vairākiem suņiem. Ir suņi, kuriem kautiņi ir ikdiena, ir arī tādi, kuriem gadās sakauties dažas reizes mūžā. Bez lielākām vai mazākām kautiņos gūtām traumām savu mūžu ir nodzīvojis retais suns. Jāzina, ka maza auguma sunīši, lai cik drosmīgi viņi nejustos un nikni neizskatītos, nav nekādi cīnītāji, toties var provocēt konflikta sākšanu. Tāpēc, pirms laižat mazo Napoleoniņu citu dzīvnieku kompānijā, vajag izvērtēt situāciju un sava suņa iespējas. Ne vienmēr visi lielie suņi būs toleranti pret mazo izlēcieniem, bet izmēros dažādo suņu šķirņu spēku samēri ir ļoti nevienlīdzīgi. Pat vienādu izmēru suņi mēdz kauties dažādi, un vienmēr virsroku gūs tas, kurš vēsturiski ir radīts cīnīties, sargāt un aizstāvēt.
Nereti četrkājaino vidū attiecību noskaidrošana beidzas ar lielu troksni, bet bez nopietnām traumām. Tomēr gadās, ka cīņa ir ļoti nevienlīdzīga un beidzas bēdīgi. Dažu suņu šķirņu pārstāvji, iesaistoties konfliktā, mēdz nodarīt saviem pretiniekiem lielu kaitējumu.
Neprasmīgi mēģinot izšķirt dzīvniekus, ievainojumus var gūt arī šķīrēji, bet suņu kodieni ir dziļi, sāpīgi un ilgi dzīst. Ja nekad neesat šķīris dusmās iekarsušus suņus, labāk nemēģiniet saķert kaušļus aiz kaklasiksnas un atraut vienu no otra. Ja vien kaušļi nav mazie dekoratīvie sunīši, jums tas neizdosies. Ja suņi kaujas, saglabājiet mieru - kliegšana vai suņu sišana šādā situācijā nepalīdzēs. Bieži nepalīdz arī tradicionāli ieteiktais spainis ar ūdeni, jo, pirmkārt, tas ne vienmēr ir pa rokai, otrkārt, ir suņi, kuriem ir pilnīgi vienalga, kas kautiņa laikā notiek apkārt. Lai izšķirtu kaušļus, nepieciešami divi cilvēki - katrs tur savu suni. Dažiem suņiem pietiek, ja šķīrēji atrauj no zemes viņu pakaļkājas. Zūdot atbalsta punktam, zūd arī iespēja pārvietoties un izdarīt pārtvērienu. Noteikti vajag izslēgt iespēju, ka kāds no suņiem purina otru. Ja suns ir iegrābies pretinieka miesā un nelaiž to vaļā, sitieni nepalīdzēs. Vēlams suņus noturēt miera stāvoklī un mēģināt dabūt vaļā satvērienu. Tas var prasīt zināmu piepūli, toties var cerēt uz mazākiem jūsu suņa savainojumiem. Nekādā gadījumā suņus, kuri iekodušies viens otrā, nedrīkst raut nost, tas tikai radīs dziļākas traumas.
Pat ja sākotnēji liekas, ka gūtās traumas nav nopietnas, var izrādīties, ka suns tomēr ir smagi cietis un viņam nepieciešama veterinārārsta palīdzība.
Noteikti jāsaglabā visi izdevumu čeki no veterinārās klīnikas un no aptiekas. Ja iespējams, vajag nofotografēt suņa rētas, tas kalpos kā reāls pierādījums notikušajam. Pēc kautiņa vainīgā suņa saimnieks parasti notikušo nožēlo, vainu atzīst un ir gatavs maksāt par kaitējumu, bet, kad izrādās, ka izdevumi ir ļoti lieli, agresora saimnieki visbiežāk cenšas izvairīties no izdevumu segšanas.
Cietušā suņa saimniekam jāraksta iesniegums pašvaldības policijai un Pārtikas un veterinārajam dienestam. Jebkura persona var vērsties ar motivētu iesniegumu Pārtikas un veterinārajā dienestā, lai lūgtu atzīt par bīstamu suni, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam.
Savukārt policijas pienākums ir sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, par ko paredzēts sods. Vainīgā suņa saimnieka pienākums ir segt ar nodarījumu saistītos zaudējumus. Pretējā gadījumā visus radušos zaudējumus no vaininiekiem var piedzīt tiesas ceļā. Svarīgi, lai notikušais administratīvais pārkāpums tiktu reģistrēts. Tad, ja agresīvajam sunim «gadīsies» atkārtoti uzbrukt kādam dzīvniekam, sekas būs nopietnākas.