Iztikas minimums plauktā
Ritas Rotkales dzīvokļa vienā istabā dzīvo viņas vecāki, otra ir
Ritas istaba. Tai ir neliels balkons uz Dammes ielu. Istabā gar
vienu sienu no grīdas līdz griestiem iekārtots grāmatplaukts. Rita
stāsta: "Te savietots mans iztikas minimums - grāmatas par teātri,
kino, latviešu literatūra. Plaukti ir atklāti, un grāmatas mani
uzrunā. Ar aizvērtām acīm varu atrast vajadzīgo." Tepat iekārtota
arī Ritas darbavieta, kaut gan viņa bilst, ka "tagad vairs darbu uz
mājām nenesu". Mazs televizors, internets. To teātra zinātniece
ieviesusi tikai šogad, jo "darbā es cauru dienu strādāju internetā,
mājās pēc tā it kā nav īstas vajadzības".
Ritas istabā valda ērts minimālisms - pāris krēslu, ķeblītis, dīvāns. Mājasmāte vērš uzmanību uz kādu gleznu pie sienas: "Pirms septiņiem gadiem mūžībā aizgāja mātes brālis, pazīstams angļu valodas skolotājs, angļu valodas mācību grāmatu autors Kārlis Buks. Šī Anša Artuma glezna un plaukts zem tās ir piemiņa no viņa. No šī stūrīša dzīvoklī jūtu gluži fizisku siltumu."
Brālis atstrādā talonus
Kamēr fotografējam un sarunājamies, priekšnamā rosās Ritas brālis
Kārlis, mediķis pēc profesijas, bet dzīvē simt dažādu amatu
meistars. Mājasmāte smej: "Manā apaļajā jubilejā brālis uzdāvināja
man talonus simt divdesmit darba stundām, apsolot tās nostrādāt,
remontējot manu dzīvokli. Tagad katru dienu attiecīgo talonu skaitu
nosvītroju. Kamēr es ar vecākiem vasarā īrēju "zvirbuļu perēkli"
Jaundubultos, brālis te darbojas.
Kārlis pasmej: "Pagājušā vasarā izremotēju virtuvi, māsa tikai nokrāsoja caurules un tagad saka - mēs izremontējām!" Rita skaidro, ka visu dzīvokli vienā reizē nemaz nav iespējams savest kārtībā, ne brālim laiks, ne viņai tik daudz līdzekļu. Viss tiek darīts pamazām - vienā reizē uz grīdām uzklāts lamināts, citā - ielikti jauni logi, uzlīmētas tapetes. Kad viss būs gatavs, varēs sākt no jauna, jo Ritas istabā beidzot jāmaina 1981.gadā kā nezin kādu brīnumu sagādātās somu tapetes. Tās godam izturējušas laika pārbaudi.
Nelielais dzīvoklītis tipveida mājā Imantā ir tīrs, ērts un mājīgs. Pārsteidzoša ir manas sarunu biedres mīlestība pret šo vietu un jaukā pieticība, kas šajos laikos gan ir liels retums. Rita smaidot saka: "Man nav vēlēšanās pēc individuālās mājas. Tā ir manā galvā. Savukārt šeit ir viss, kas man dzīvē nepieciešams - drošības un miera sajūta. Neviens mani te nekomandē, es varu šo mazo pleķīti apkopt bez mājkalpotājas palīdzības. Apkārt laba infrastuktūra - sabiedriskais transports, veikali, tirgus. Mans sapnis piepildījies."