Nopirku somiņu, kas bija uz pusi nocenota, par Ls 60, bet biju noskaņojusies tās cenu samazināt līdz Ls 40, ja draugs prasītu, cik tā maksāja, atzīstas žurnāliste Katrīna (27). Viņai labi izskatīties ir svarīgi, tāpēc naudu jaunam apģērbam, apaviem un aksesuāriem, par spīti dzīvesbiedra dažkārtējai neizpratnei, viņa nežēlo. Oktobra sākumā publiskotais pētījums, ko sešās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs veikusi biedrība Naudas plānošanas centrs (NPC) un GE Money Bank, liecina, ka līdzīgi kā Katrīna katra piektā sieviete Latvijā, iegādājoties jaunas preces savai lietošanai, dzīvesbiedram norāda zemāku pirkuma cenu, nekā tā bijusi patiesībā.
Melot nācās
Katrīna stāsta, ka parasti dzīvesbiedrs neprasa, cik konkrētā prece maksājusi, bet pāra viedoklis dārgu preču iegādē atšķiras. "Mums ir atšķirīgas prioritātes, kā tērēt naudu. Viņš to nežēlo ceļojumiem un dārgām viesnīcām, bet man ir arī svarīgi labi izskatīties." Arī elektroinženiere Marina Kižlo (23) atzīst, ka bieži vīrs ir neapmierināts ar viņas dārgo preču izvēli, taču par preces cenu viņa nemelo. "Tad, kad mēs pērkam kaut ko viņam, es tikai norādu: redzi, tavi džinsi arī maksā dārgi." Marina uzskata, ka ne tik daudz materiālā situācija kā konkrētā cilvēka attieksme nosaka to, vai vīram ir jāmelo par patieso preces cenu. "Iepriekš dzīvoju kopā ar cilvēku, kurš uzskatīja, ka neko lieku nedrīkst pirkt, tāpēc nācās melot par katras jaunas drēbes cenu," viņa atceras. To, ka pārāk kritisks, aizdomīgs, punktuāls un kontrolējošs vīrs var būt iemesls melošanai, atzīst arī psiholoģe Indra Majore-Dūšele. "Mēs melojam tad, kad jūtam, ka patiesība varētu mūs apdraudēt. Sieva jau paredz, ka preces cena pārsniedz cenu, kuru vīrs varētu akceptēt, tāpēc melošanu izmanto kā dabisku sevis aizsargāšanās mehānismu," pamato I.Majore-Dūšele, taču piebilst, ka melošanai var būt arī otra puse - pašas sievas sliktais paradums regulāri pārtērēt naudu iepērkoties, tādējādi iecērtot robu ģimenes budžetā un kaunoties par to.
20 rokassomiņu
"Man grūti pateikt, vai melošana ir nosodāma rīcība," domā psiholoģe, "līdzīgi kā bērni melo saviem vecākiem, šajā gadījumā tikpat dabiski ir noklusēt preces patieso cenu." Marina saka - gadās, ka ir mantas, kas maksā pārspīlēti dārgi, bet "iepatīkas, un viss", tāpēc šādos gadījumos viņa atbalsta, ka drīkst vīram pateikt zemāku cenu, lai gan pati tā nedara. Savukārt mikrobioloģe Ināra Ose (43), kas arī vīram vienmēr atklāj preces patieso vērtību, pieļauj domu, ka varētu kādreiz to arī noklusēt, bet nav tādas vajadzības. "Ja jau par kaut ko jāklusē, tad uzskatu, ka kaut kas nav kārtībā ģimenē." Ekonomiste Rūta Mārciņa (60) gan uzskata, ka nav nosodāms, ja sieva kādreiz kompromisa un saskaņas vārdā noklusē vīram patieso preces vērtību, kaut gan pati tā nekad nedarot un dažkārt preces cenu vispār nesakot, ja ģimenē par to nav intereses. Pārrunāti pirkumi tiek menedžera Arņa Liepiņa (27) ģimenē, īpaši tie, kuri ir virs Ls 100, tāpēc vīram nerodas sajūta, ka sieva kaut ko no viņa slēptu. "Uzskatu, ka katrai precei ir jābūt pamatojumam. Nevar nopirkt jaunu mobilo tikai tāpēc, ka ir iznācis jauns modelis, vai jaunu drēbi tikai tāpēc, ka tā labi izskatās." A.Liepiņš arī piebilst, ka dažkārt, protams, pieļaujamas atkāpes, kad "man vai sievai gribas kaut ko garšīgu vai arī pamanīts kāds lēts apģērba gabals". Arī projektu vadītājs Edmunds Kurzemnieks (26) pārliecināts, ka sieva par preces cenu, lai kāda tā būtu, nenoklusē. Vienīgais, par ko viņš sievai aizrāda, ir rokassomiņas. "Viņai to ir kādas divdesmit! Tāpēc ikreiz, kad sieva atkal grib pirkt jaunu tikai tāpēc, ka ir atlaides un manta liekas baigi lētā, es aizrādu: tev jau mājās ir pietiekami."
Dāvanu diena
"Ideāli būtu, ja cilvēki varētu tērēt, cik grib, bet tā nav," atzīst I.Majore-Dūšele. Tādēļ arī ģimenes finansiālais stāvoklis ir viens no kritērijiem preces īstās cenas noklusēšanai. "Ja jūtamies finansiāli nodrošināti, nav jābīstas par pārāk dārgas mantas nopirkšanu," uzskata psiholoģe. Viņa norāda arī, ka nav ideālā veida, kā ģimenē būtu jāattiecas pret iepirkšanos. "Katrai ģimenei pašai ir jāatrod kopīgais variants. Un tas var nebūt tāds pats, kā ierasts vīra vai sievas vecāku ģimenē," viņa stāsta. M.Kižlo teic, ka, piemēram, sākumā vīrs nav bijis apmierināts, ka sievas garderobe ir daudz lielāka, tāpēc kopdzīves sākumā pāris ieviesis vienu dienu mēnesī, kad viens otram dāvina dāvanas. Tāpēc tagad arī vīra garderobe ir papildinājusies. Savukārt Katrīna, kurai svarīgi, lai dzīvesbiedrs, ar ko viņa ir kopā pusgadu, ne tikai atbalsta viņas iepirkšanās paradumus, bet arī pats sev iegādājas kvalitatīvas mantas, teic: "Sākumā nevarēju izturēt, ka viņš man pārmet, ja es pērku džinsus par Ls 100, bet pēdējā laikā man viņu izdodas pārliecināt, ka nav vērts taupīt naudu kvalitatīvām un dārgām precēm," uzskata Katrīna. "Tāpēc tagad, kad mans draugs iegādājas kādu jaunu, kvalitatīvu lietu, es viņu vienmēr paslavēju.