Es mīlu visu, kas saistīts ar viņu. Līdz ar to viņas bērnu, - tāda
saruna nesen man bija ar kādu draugu, kurš apprecējis sievieti ar
mazu bērnu. Zinot puisi, teiktajam kaut kā tomēr neticēju. Vai
tiešām cilvēks, kam nav bērnu un kurš vientuļās mātes iepriekš
apzīmējis ar epitetu "veļasmašīnas, kas uztraucas par bērnu
radītajiem pleķiem un steidzami tos tīra", pēkšņi tā sācis mīlēt
svešu mazuli? Nu, nezinu, nezinu. Bērns nav tas pats, kas mamma.
Sarunas laikā atklājās, ka labāk jau nu būtu bijis, ja to meiteni
satiktu, kad bērns vēl nebija piedzimis vai, vēl labāk, nevainīgu,
taču tā jau varot aizdomāties nez" cik tālu un faktiski tādu
gadījumu esot maz. Kā ir, tā ir. Jo, redz, nav iepatikusies cita,
kurai nav bērnu. Tieši šī mīļa. Ikdiena esot kļuvusi sarežģītāka.
Bērns traucē mīlēties, pagulēt ilgāk. "Katru reizi, kad griba
iziet, jādomā, kur bērnu atstāt," saka puisis, kurš uzskata, ka tas
ir mīnuss. Bet viņam esot pats svarīgākais - mīlestība, kas
vajadzības gadījumā pārtopot pacietībā.
Bet ko lai dara tie, kuri sievieti vispirms izvēlas ar prātu, aprēķinu un savā izteiksmē ir tieši? Reiz kāds zellis koķetēja ar pāris gadus vecāku sievieti, smejoties, kā būtu, ja būtu. "Ai, ko nu ar tevi, tev taču draudzene," viņa izmeta, domādama, ka tas, ka viņa nupat šķīrusies un brīva, ir milzu priekšrocība. "Bet tev - bērns! Ha, ha," puisis jautri atcirta. Viņa saprata, ka tā ir. Vien daudzi līdz šim nespēja to pateikt acīs. Nu, ir tas bērns mīnuss mīlnieku tirgū, un, izvēloties draugu, māte vispirms novērtē vīrieša attieksmi pret bērnu.
Tāpat gana nelāgi jūtas vēl kāda mana paziņa. Viņai ir divi bērni no pirmās laulības, trešais no tagadējā drauga. Neko daudz vairāk par māju un netīrām drēbēm viņa neredz. Pat bērnu jaunie sasniegumi nepriecē. Malacis, meitene, paspējusi maģistru iegūt un vēl pastrādāt, taču attiecībās ar vīriešiem nav veicies. Arī ar trešā bērna tēvu sāk viss šķobīties. Kam gan viņa būs vajadzīga ar dažādu vīriešu bērniem? Varbūt nākamais būs īstais? Varbūt tāda nemaz nav?!
Ir jau arī labi piemēri. Moderns kundziņš, skarbs savā izteiksmē, iemīlēja sievieti ar pusaudzi. Par kunga izmesto epitetu "kāds jauks bastards" meitene apraudājās. Četru gadu laikā uzbraucieni pārauguši draudzībā un izrādījās, ka abiem ir līdzīga humora izjūta. Vai gan nav vienalga, kas audzina bērnu, ja rezultāts ir pozitīvs? Mauglim arī nebija ne vainas.