To apzinoties, liekas tīrā apgrēcība izmantot mūsu labo dzeramo ūdeni tualetēs vai trauku mazgāšanai. Bet, protams, mēs to darām, jo diemžēl mūsu mājokļos ūdens piegāde netiek dalīta tehniskajā un dzeramajā. Turklāt, lietojot ūdeni, kas pie mums ierodas pa caurulēm, mēs darbinām neskaitāmas iekārtas (tas tiek attīrīts, ķimizēts un vadīts ar elektrības spēku).
Mana zaļā domāšanas ievirze mudina domāt par ūdens taupīšanu ikdienā, un izrādās, tas nav nemaz tik grūti izdarāms. Kādā mazā lauku skolā ieraudzīju, ka ūdens taupīšanas nolūkā katrā tualetē ūdens bākā ielikts ķieģelis - saprotams, ūdens tajā ieplūda mazāk. Bērni rokas mazgāja nevis tekošā ūdenī, bet tecinot ūdeni no mazajām bāciņām, kas piekārtas pie sienas.
Mājās es nelietoju vannu. Ūdens daudzums vannā ir aptuveni 100 l, bet, mazgājoties dušā, patērēju to vismaz divas reizes mazāk. Turklāt negribas man sēdēt vannā, kurā ūdens nav tekošs, bet stāvošs un kurā attiecīgi "stāv" arī visi mani netīrumi.
Man neizsakāmi krīt uz nerviem piloši ūdenskrāni, un pareizi - izrādās, no piloša ūdens krāna diennaktī izpil ap 50 l ūdens! Jā, santehniku - to jau gan zina visi - veļasmašīnas un tualetes poda skalojamās kastes - var lietot ekonomiskajā režīmā.
Kādreiz mūsu bērnībā zobus tīrījām - vienā rokā zobu birste, otrā - glāze ar ūdeni. Es to daru joprojām un cīnos, lai arī bērni sekotu manam piemēram.
Traukus mazgāju vienreiz dienā - vakarā, ja vien nav īpašas vajadzības darīt to biežāk. Bieži vien ar traukūdeni, ja tas nav atšķaidīts ar trauku mazgājamo līdzekli, apleju istabas augus.
Zinu, ka ūdens kopā ar visiem mazgāšanas līdzekļiem tomēr nonāk augsnē. Tādēļ cenšos, cik iespējams, no tiem izvairīties. Podu, piemēram, var iztīrīt ar sodu. Jo ķīmiskie tīrīšanas līdzekļi nokļūst augsnē, kur tiek nogalinātas ne tikai baktērijas, bet viss dzīvais un mums, cilvēkiem, vajadzīgais.