Tirpiņas pārskrēja un neaprakstāma sajūta pārņēma vismaz pārsimt reižu dienā, un ne tikai tāpēc, ka man bija iespēja savām acīm vērot vienu no krāšņākajiem snovborda šoviem/sacensībām, bet arī apziņa, ka dzīvojam it kā vienā pasaulē, taču, pēc desmit stundu lidojuma izkāpjot Tokijā, saproti, ka viss ir pavisam savādāk, neierastāk un dīvaināk!
TOKIJAS SAJŪTA
Ir grūti orientēties, pasūtīt ēdienu, pajautāt ceļu, jo angļu valodā runā gaužām maz cilvēku. Man kā gaļas neēdājai atlika vien samierināties ar frī kartupeļiem dažādās ieskrietuvēs — diemžēl tikai pāris ēstuvēs varēju izbaudīt īsto japāņu virtuvi, kur ar galveno šefu sapratāmies no pusvārda. Ir divi veidi, kā iespējams pasūtīt ēdienu. Vai nu pie aparātiem ar ēdienu fotogrāfijām: iemetot naudiņu, tiek izdrukāts pasūtījums, kuru tad atdod attiecīgās iestādes darbiniekam un tiec pie pilna punča. Vai arī tradicionālais pasūtījums pēc ēdienkartes, kurā nosaukumos un parakstos lietoti tikai hieroglifi, un gandrīz nevienā iestādē man neizdodas saprast, kurā ēdienā gaļa ir, kurā tās nav. Esmu pat nedaudz pārsteigta, cik daudz japāņi uzturā lieto cūkgaļu, jo līdz šim likās, ka galvenais uzsvars tiek likts uz zivju ēdieniem.
Otrs pārsteigums un apjausma par mūsu atšķirību rodas pēc divu stundu klaiņošanas pa mazu kvartālu, kurā it kā vajadzētu atrasties viesnīcai. Beidzot saprotam, ka viss viņiem ir otrādi — līdzīgi kā Anglijā, kur mašīnai stūre otrā pusē. Japānā tas attiecas uz ielu izkārtojumu, karšu zīmējumiem un ceļu skaidrojumiem. Smieklīgi, bet, sagriežot karti kājām gaisā, viesnīcu atrodam pārdesmit minūtēs.
Par spīti valodas nezināšanai, japāņi ir jauki — smaidīgi un pretimnākoši. Valodas barjera nav šķērslis, un lielākā daļa uzrunāto ir gatavi izdarīt visu iespējamo, lai kaut kā sniegtu atbildi uz mūsu jautājumu. Žēl tikai, ka reizēm līdz galam vienam otru saprast neizdodas un ar smaidu uz lūpām jāpagriež mugura promiešanai.
Ir interesanti, kā mūsdienīgais sadzīvo ar pagātnes mantojumu. Asakusas rajonā, kur esam apmetušies, starp milzīgajām ēkām un trauksmaino satiksmi atradām parku, kur miers iezogas uzreiz pēc ieiešanas. Senlaicīgas mājiņas, mistiskas skulptūras un pagātnes elpa. Unikāli!
Pilnīgs pretstats ir Simbuja — viens no 23 Tokijas rajoniem, kuru dēvē par tipisku jauniešu pulcēšanās vietu. Tur atrodami neskaitāmi mīlīgi un krāšņi veikaliņi ar dažādiem niekiem, bet blakus milzīgi lielveikali ar masu produkcijas precēm. Sīkajās bodītes atstāju lielāko daļu savas naudiņas un vēlāk pārsteigta konstatēju, ka tomēr arī manī ir gana daudz noo žagatas, lai pirktu mazas un mirdzošas lietas.
Tokija ievelk, uzlādē un tajā pašā laikā nedaudz nogurdina. Pirmo reizi, atrodoties kādā lielpilsētā, nevis kalnu ieplakā vai okeāna krastā, sajūtos kā niecība. Nevis lielo mērogu, bet gan cilvēka izdomas un tehnikas spēka dēļ.
LAI RUNĀ SNOVBORDS
Tokijas pasākuma galvenais kurators ir viena no pasaulē lielākajām neformālā snovborda veicinātājām — organizācija TTR. Pilns nosaukuma atšifrējums ir Ticket to Ride jeb Biļete braucienam. Tā izveidota 2002.gadā un zem viena karoga apvieno jaudīgākos neatkarīgos snovborda pasākumus pasaulē. TTR ir izveidojusi no Starptautiskās Slēpošanas federācijas neatkarīgu braucēju vērtēšanas reitingu un, rīkojot pasākumus un snovborda sacensības, cenšas ietvert visu, kas šim sporta veidam piestāv, — pozitīvu un brīvu atmosfēru, pie reizes saglabājot arī sacensību garu, un, protams, jautru afterparty.
Pagājušajā ziemas sezonā TTR reitinga sarakstā bija aptuveni 3000 vīriešu braucēju un 500 sieviešu gandrīz no 35 valstīm. No iesācējiem līdz pat profesionāla līmeņa braucējiem.
Slēgtajā stadionā Tokyo Dome, kas atrodas pašā pilsētas centrā un ko vietējie dēvē par lielo olu, rīkotais Nissan X Trail Jam ir braucējiem domāts pasākums — tās ir sacensības, kurās netrūkst arī skatītājus izklaidējošu šova elementu.
Tika ielūgti desmit pasaulē labākie snovbordisti, kuri sacenšas ar labākajiem japāņu snovbordistiem. Tas uzskatāms par diezgan unikālu faktu, jo japāņu braucēji nepiedalās gandrīz nevienās snovborda sacensībās Eiropā. Kopā ar vietējiem startē arī 17 gadu vecais brīnumbērns Koheo Kudo — vērojot šo jaunieti, skaidrs, ka arī Japānas snovbordā, līdzīgi kā Eiropā un ASV, sevi arvien aktīvāk un pārliecinošāk sāk pieteikt jaunā paaudze. Triku izpildē un kvalitātē viņi sāk pārspēt veterānus.
Pasākuma formāts ir gaužām vienkāršs — divas dienas un divas dažādas disciplīnas (quarterpipe un straight jump). Pirmajās sacensībās Quarterpipe kategorijā uzvarēja trīs amerikāņi. Pirmās dienas līderis Treviss Raiss saņēma 150 tūkstošus dolāru naudas balvu, 1000 punktus TTR reitingā un auto Nissan X Trail. Otrās dienas disciplīnā straight jump pie tādām pašām balvām tika soms Risto Matilla. Savukārt kopvērtējumā līderis atkal ir amerikānis.
"Es uzskatu, ka quarterpipe braucējiem ir daudz lielāks izaicinājums nekā jebkura cita snovbordā sastopamā konstrukcija vai disciplīna. Ar quarterpipe ir tā — vai nu to mīli, vai ienīsti, jo ir tik maz vietu, bet ļoti daudz labu braucēju, tāpēc katrs vēlas sevi parādīt no labākās puses.
Tādos pasākumos, kāds ir šis, katrs cenšas pārspēt pārējos — ja redzi, ka pirms tevis kāds braucējs izdara kaut ko labāk, loģiski, rodas jauns cīņasspars un tu atkal centies darīt visu, lai saglabātu savu vārdu labāko vidū," saka Treviss Raiss.
Otrās dienas programmā ir iekļauts arī 25 minūšu Jam Session. Paši braucēji to atzina par visiespaidīgāko šovu, kādā viņi jelkad piedalījušies. Un kā jums šķiet — kā lai kaut ko tādu iztur skatītāji, kad cits pēc cita seko prātam neaptverami triki, lielajos ekrānos zib braucēju emocijas un tām līdzi viļņojas uzbudināti fani? To ir gandrīz neiespējami aprakstīt!
Turklāt japāņu fani ir traki vārda vistiešākajā nozīmē. Zāles ietilpība ir ap 70 000 skatītāju, sacensību pirmajā dienā sapulcējas 30 000, otrajā aptuveni divtik. Lielais pūlis un tā izdvestās skaņas vairāk atgādina futbola spēli, nevis snovborda pasākumu, kādu ierasts vērot citviet pasaulē. Amerikānis Treviss Raiss atzina, ka japāņu līdzjutēji snovbordistiem liek justies kā īstiem superstāriem. Izskatās, ka sacensību laikā to visvairāk izbauda jaunākie braucēji. Uzlecošā norvēģu zvaigzne Mikels Bangs (17) uzsver, ka ir visai jocīgi vērot šo satrakojušos fanu pūli, kuri būtībā atnākuši paskatīties tikai uz viņiem — braucējiem. Tikpat jocīgs ir arī fakts, ka tieši šajās sacensībās Mikels tā pa īstam esot sapratis, cik ļoti ir progresējis un attīstījies snovbords un cik prātam neaptveramas lietas (trikus) spēj izpildīt braucēji.
Man, vērojot šīs sacensības, skaidrs ir viens: snovbords ir uzņēmis tādus apgriezienus, kādi pirms pāris gadiem, iespējams, pat sapņos nerādījās — braucēju stils ir izcils, triki — neaptverami, fani — aptrakuši.
Braucot uz Tokiju, man pašai gribējās uzzināt, vai japāņu braucēji atšķiras no citiem snovbordistiem pasaulē. Ar kopsavilkumu palīdzēja sacensību galvenais tiesnesis Jonass Emerijs: "Atšķirību ļoti varēja izjust pirms pāris gadiem, bet tagad tā ir maza. Japāņiem pietrūka pavisam maz, lai iekļūtu finālā. Viņi noteikti brauc nedaudz savādāk — nezinu, varbūt tādēļ, ka viņu ķermeņa uzbūve ir nedaudz savādāka. Bet vispār, vai tu vari atbildēt, kāpēc krievu meitenes ir labākas sporta vingrošanā nekā meitenes no Itālijas vai Portugāles? Nu, redzi — nevari!".