Apstājos pie Džima. Vispār viņa darbs maksājot 50 dolāru, bet man atdošot par 25. Patīkami, ka šajā lielpilsētā, kur katrs steidzas nopelnīt pēc iespējas vairāk, var kaulēties. Pasniedz man savu vizītkarti, e-pasta adrese beidzas ar domēnu ".fr".
"Atbraucis no Francijas?" pajautāju, lai uzturētu sarunu. Džima tumšas šokolādes krāsas sejā parādās plats smaids: "Nē, nē, no Āfrikas!" No kurienes es pats? "No Eiropas?" Ak tā, tad jau es arī runājot franču valodā! "Nē, Eiropā visi nerunā franču valodā," mans paskaidrojums Džimu acīmredzami izbrīna. Atkal sāk līņāt, un es steidzos prom ar celofāna maisiņu, kurā māksliniekam ar otro piegājienu izdevies iestūķēt apgleznotā audekla rāmi ar savu versiju par Jauno pasauli.
Kad par Ņujorku sāk stāstīt ekskursantu kuģīša gids, viņa pasaulē viss ir ļoti precīzs - tagad jūs redzat to un to, tas maksāja tik un tik, tur dzīvo/strādā tas un tas… Uzsvars tiek likts uz slavenībām. Lūk, šajos tumšā stikla debesskrāpjos Centrālparka stūrī, kas jau valodās nodēvēti par Jaunajiem Dvīņu torņiem, apartamentus nopircis Rikijs Mārtins. Lūk, šie ir bēdīgi slavenie talantīgā arhitekta Maijera nami, kuru jaunos iemītniekus drīz pēc ievākšanās sāka vajāt dažādas tehniskas ķibeles, jo bija pieļautas kļūdas celtniecībā. Augšējo stāvu, kurā gandrīz visas sienas ir no stikla, nopirka Nikola Kidmena - samaksāja 17 miljonus, taču pāris gadu laikā tā arī nav ievākusies. Bet, lūk, tur nesen ievācās Merila Strīpa. Jauks rajoniņš - Čelsija, bet dikti dārgs. Daži frizieri par matu griezumu prasa 600 dolāru.
Un tā gandrīz trīs stundas, kamēr Circle line kuģītis met riņķi ap Manhetenu pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Labāko panorāmu redz tie, kas apsēdušies pie kreisā borta. Pārējie snaiksta kaklus vai bizo pa klāju. Gids joko, ka visiem pie viena borta gan nevajadzētu pulcēties, jo Hudzonas upes ūdeņi vēl ir pārāk auksti. Šo joku gar ausīm palaiž neveselīgi resnas meksikāņu pusaudzes un turpina bizot pa kuģīti.
Blīvi apbūvētā sala, protams, fascinē. Viens no iespaidīgākajiem skatiem paveras, jau ar lidmašīnu nolaižoties Lagvārdijas lidostā. Protams, ja arī šajā reizē laimējies dabūt sēdvietu pie kreisās puses iluminatoriem. Laineris slīd garām ūdens ieskautajai debesskrāpju oāzei, kurā viscildenāk augšup slejas 301 metru augstā Empire State Building, tad arvien vairāk un vairāk samazina augstumu virs Kvīnsas namu jumtiem un iemanās nolaisties precīzi uz skrejceļa, nenoskrāpējot metāla vēderu uz skursteņiem un antenām, kas iekšā sēdošajiem šķita gandrīz neizbēgami.
Lidostas murskulis ātri izšķīdina iebraucējus - tāpat kā Manhetenas ielas, kur visi ir kopā un tomēr atsevišķi. Gandrīz pusei pretimnācēju ausīs sabāzta skaņu tehnika, aizverot tās no pilsētas trokšņu mudžekļa. Apkārt notiekošo kāri tver tikai tūristi, atgāžot kaklus gan zibošo reklāmu pārpildītajā Taimskvērā, gan citās avēnijās un ielās.
No pilsētas trokšņa neaizbēgt pat naktī. Viesnīcas 40.stāva istabas logs ir aizvērts, taču tik un tā tam cauri šņāc ventilatori, kas griežas uz kaimiņu augstceltnes jumta. Tomēr nakšņot šajā betona, tērauda un stikla mežā ir aizraujoši un netipiski skaisti.