Viduslaiku elpa pakausī

Esot Vācijā, Openheimā nokļūt ir ļoti viegli, jo tā atrodas Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē starp tādiem centriem kā Mainca, Frankfurte pie Mainas un Heidelberga. Turp iespējams doties arī ar kuģīti pa Reinas upi.

Domāju, nekļūdīšos, apgalvojot, ka galvenais iemesls, kādēļ ceļotāji apmeklē Openheimu, ir vēlme redzēt tās "dārgumus" — mēra upuru kaulus. Senatnīgās mazpilsētiņas centrā atrodas viens no slavenākajiem gotikas arhitektūras stilā celtajiem dievnamiem visā Vācijā — Sv.Katrīnas baznīca. Savukārt tās pagalmā uzbūvēts Gebeinhaus. Apmeklētāji gan šķūnī ielaisti netiek, tas ir norobežots ar restēm, taču, pieejot tām klāt, var pasniegties pie slēdža, lai iedegtu gaismu un izpētītu, kas iekšā.

Tur gluži kā malkas pagales akurātās rindās sakrauti XIV gadsimta mēra upuru kauli! Blakus tikpat rūpīgi novietoti šo nelaimīgo galvaskausi. Lūkojoties caur restēm, vispirms radās asociācija ar slavenā krievu mākslinieka Vasilija Vereščagina gleznu Kara apoteoze, kurā uz kailas zemes piramīdas veidā samesti galvaskausi, virs kuriem lidinās maitu lijas. Jā, mēris patiesi bijis viena no cilvēces lielākajām traģēdijām. Veselas pilsētas un reģioni, ko tas skāris, īsā laikā palikuši bez nevienas dzīvas dvēseles. Tai skaitā arī romantiskā Openheima.

Zinot kaut nedaudz vēlīno viduslaiku vēsturi, nav grūti iztēloties, kā tas varējis būt — vispirms mēra piemeklētajā vietā apsprāga žurkas, kas, mušu aplenktas, mētājās šaurajās pilsētas ieliņās, un neviens nesaprata, kāpēc tā. Bet pavisam neilgi pēc tam šausmīgās mokās strauji sāka mirt cilvēki. Neaizmirsīsim, ka tolaik farmakoloģija un medicīna bija vēl bērnu autiņos.

Tikai nedaudz izbrīna tas, ka mēra upuru kauli vispār varējuši saglabāties līdz mūsu dienām, jo, cik lasīts grāmatās, no lipīgām kaitēm mirušo cilvēku līķus, cik vien ātri iespējams, sadedzināja, lai vismaz kaut kā ierobežotu sērgas izplatību.

Šo pilsētu un šķūni apmeklējām kopā ar kādu Latvijā labi pazīstamu ārstu, tiesu medicīnas ekspertu, tāpēc nenoturējos un par šķūnī redzēto sāku viņu iztaujāt. Telpā, kur atrodas mirušo kauli, tiek uzturēta konstanta temperatūra, lai tie nesāktu bojāties, taču speciāli apstrādāt šos kaulus, kā dara ar mūmijām, pēc viņa domām, nemaz nav vajadzīgs.

Valpurģu nakts

Vakaru vēlējāmies pavadīt kādā jaukā kafejnīcā. Openheima izceļas ar to, ka centrā var atrast daudz viduslaiku stila krodziņu, kur, līdzīgi kā muzejā, apmeklētāju apskatei izliktas milzu vīna spiedes, preses un mucas.

Krodziņos pirmām kārtām piedāvā vīnu un šampanieti. Tas arī loģiski, jo Reinzemē-Pfalcā viens no svarīgākajiem ienākumu avotiem ir vīnogu audzēšana un vīna gatavošana.

Iegriezāmies krodziņā Valpurģu nakts. Tur bez šampanieša, vīna, vīnogu sulas un minerālūdens citi dzērieni vispār netiek piedāvāti. Tikpat lieli ierobežojumi arī ēdienkartē — krodziņā varēja pasūtīt tikai savdabīgas, šim reģionam raksturīgas uzkodas un neko citu. Izvēlējāmies sāļos cepumiņus un vēl kādu uzkodu, kā nosaukums ēdienkartē bija rakstīts senvācu valodā, tādēļ to pārtulkot latviski neriskēšu. Sakults, samērā trekns siers jeb viendabīga siera masa, kas, biezākā slānītī uzziesta uz grauzdiņa, lieliski piederas pie baltvīna.

Leģenda par rozi

Stāstot par šo pilsētu, būtu grēks nepieminēt vēl kādu pasaulē slavenu lietu — Openheimas rozi, kas nav nekas cits kā viens no Sv.Katrīnas baznīcas logiem dienvidu pusē. Patiesībā īpašas ievērības cienīgi ir divi dievnama logi — 1937.gadā no jauna iestiklotais liliju logs un tā saucamā Openheimas roze. Pēdējais nemainīgi ir saglabājies kopš XIV gadsimta. Loga vidū atrodas pilsētas simbols ērglis. Ap to sarindoti pilsētas rātskungu ģerboņi, sākot ar 1332./1333.gadu.

Neparasts ir Openheimas rozes tapšanas stāsts. Dažkārt pat ir grūti saprast, kur beidzas patiesība un sākas leģenda. Pazīstams meistars, rozi veidojot, iedvesmojies no mežrozītes, kas pēc Bībeles ir zīme Dieva mīlestībai uz cilvēkiem. Ar milzīgu rūpību izveidojis uzmetumu, taču to izgatavot licis kādam no mācekļiem. Tas savukārt uzmetumu krietni izmainījis, tādējādi radot savu mākslas darbu. Ieraudzījuši jaunā cilvēka veikumu, Openheimas iedzīvotāji atzinuši, ka māceklis pārspējis meistaru. Savukārt mākslinieks mācekli sabāris, ka viņš darbu sabojājis un lielās dusmās iesitis ar dūri puisim tā, ka viņš nokritis no sastatnēm, guvis smagus ievainojumus un nomiris.

Meistaru notiesāja, piespriežot nāves sodu. Un tikai pēc daudziem gadiem atklājās, ka slepkava bijis nevis mākslinieks, bet gan kāds cits greizsirdīgs māceklis.