McDonald"s aizliegts
Tieši Ivonna, mūsu Vīsbādenes gide, ir tā, kas fragmentārajam
ceļojumam piešķir emocijas un personiskas atmiņas. Mūsu autobusā
viņa nevis iekāpj, bet iebrāžas. "Kam te šodien nāk miegs?" Mums,
protams, nevienai, — esam bezgala pieklājīgas.
"Man gan nāk!" Iepriekšējo dienu Ivonna pavadījusi vācu un austriešu ārstu sabiedrībā, kuri šajā ārstniecisko vannu pilsētā labprāt sabrauc uz konferencēm, meklējot jaunas ierosmes terapijām.
"Redziet, Visbādenē katrs koks ir numurēts. Kā nekā esam taču vācieši," Ivonna smiedamās liek pamest acis pa logu, kad no Neroberga kalna braucam lejā ar trošu vagoniņu. Varētu iet arī ar kājām, apkārt skaistas pastaigu takas. "Vīsbādenē ir tas, kā nav Frankfurtē," viņa lielās. "Šiem ir debesskrāpji, bet mums — gleznaini kalni." Un lejā, pilsētā, — parki. Pilni ar nūjotājiem. Vēlāk lasu, ka šī esot Vācijas zaļākā pilsēta.
Pēc brīža uz līdzenas vietas Ivonna ar Kristu, manu kolēģi no kāda Igaunijas modes un ceļojumu žurnāla, nospriež Vīsbādenē dibināt kopīgu veikaliņu. Izaicinājums ir, jo izcakinātajā kūrortpilsētā kurš katrs nevar atvērt, ko vien vēlas. Vajag īpašu ideju. Piemēram, suvenīru bodes neder. Viena tāda jau ir, un vairāk pilsētas varas iestādes neļauj atvērt. McDonald"s vispār nav atļauts. Citās pilsētās visuresošās Starbucks kafijas ieskrietuves šeit neuzkrītoši nobīdītas pa malām. Centrālajās ielās atļautas vienīgi smalkākas kafejnīcas. Arī apģērbu veikalu te neesot tik, cik sirds varētu kārot. Tāpēc bagātie vīsbādenieši un smalko spa viesi braucot iepirkties uz luksusa zīmolu veikaliem Frankfurtē, kur "cenas skatlogos netiek liktas, jo tās izskatās pēc telefona numuriem".
Mīlasstāsts un zelta kupoli
Mūsu iepazīšanās ar Vīsbādeni sākas zeltā mirdzošā krievu
pareizticīgo baznīcā. Tālu ārpus Krievijas robežām XUX gadsimta
vidū celta, tā glabā atmiņas par traģisku mīlasstāstu starp
Vīsbādenes hercogu Ādolfu un krievu cara ģimenes atvasi Elizabeti
Mihailovnu. Tās esot bijušas laulības mīlestības dēļ, nevis
izdevīgs darījums, taču Elizabete un abu kopīgais mazulis mira
neilgi pēc dzemdībām, un hercogs viņu piemiņai 1855.gadā Neroberga
kalna galā pēc krievu arhitektu projekta uzcēla baznīcu. Ivonna tur
katru reizi noliekot svecīti.
Tagad baznīca pieder Vīsbādenes krievu kopienai. Kupoli svaigi zeltīti pavisam nesen. Ivonnai gan sajūk — gaidot ierodamies Gorbačovu vai Putinu? Tāpat viņai sajūk mūsu izcelsme. "Russische Journalisten," Ivonna iepazīstina savus kolēģus. Apvainoties un sākt skaidroties? Nav jau vairs 90.gadu karstās emocijas. Vienīgi padomāju par mūsu vēsturisko un reģionālo nolemtību. Tikpat iespējams, ka Ivonna vienkārši neieslīgst sīkumos.
Kad taujāju par Vīsbādenes iedzīvotājiem, viņa atbild — to skaits un pa lielam arī sastāvs pēdējos 40 gados nav mainījies, ārzemnieku neesot. Tie 18%, ko min statistika? Lielākoties eiropieši, un eiropieši nav ārzemnieki. "Esmu pāris gadus padzīvojusi Amerikā, Silīcija ielejā, un, no turienes skatoties, Eiropā nav ārzemes."
Smalkas kaites
Vīsbādenes vēsture ir tik pat gara kā mūsu ēra. Pirmo cietoksni te
esot uzslējuši romieši neilgi pēc Kristus dzimšanas. Izdevīgais
ģeogrāfiskais novietojums un 26 karsto avotu dziedinošais spēks
ātri šo vietu padarījis dzīvošanai iekārojamu. Taču par Eiropas spa
centru ar daudzām dziednīcām, kurās bagāti ļaudis savas smalkās
kaites ārstēja pat sešus mēnešus no vietas, Vīsbādene kļuva XVIII
gadsimtā. Pilsētas ekonomisko un kultūras dzīvi savā ziņā tad bija
ņēmusi Nasau hercogu dinastija, no kuras cēlies arī iepriekš
minētais nelaimīgais Ādolfs.
Ivonna saka, atšķirībā no blakus esošās Frankfurtes un Maincas, kas Otrā pasaules karā tika sagrautas, "mūs amerikāņi pasaudzēja". Droši vien tādēļ, ka pilsētā atradās amerikāņu armijas vienības. Starp citu, arī mūsdienās Vīsbādenē ir liela amerikāņu kopiena, un vairums no tiem saistīti ar ASV armijas garnizonu pie Vīsbādenes.
Tā kā pilsēta karā cieta ļoti maz, tās centrālajās ielās joprojām slejas Nasau dinastijas "zelta laikmetā" no XVIII—XIX.gs.vidum celtās ēkas. Oriģināli, nevis kopijas. Centrs ir ļoti kompakts — ērti un ātri izstaigājams kājām.
Tālāk no centra — vēlākā laika romantiskā klasicisma un jūgendstila villas un nami. Vēl tālāk "mājas pavisam normāliem cilvēkiem, kāda ir mana ģimene ar diviem bērniem", Ivonna cenšas sagraut priekšstatu, ka Vīsbādene ir tikai ļoti turīgu pensionāru dzīves, atpūtas un dziedinātavu vieta. Spa procedūras nemaz neesot tik dārgas, un arī naktsmājas kādā no pilsētas 65 viesnīcām var atrast pa kabatai.
Tāpat arī jūnijā notiekošais teātra festivāls New Plays From Europe, kurā oriģinālvalodā tiek spēlētas Eiropas mūsdienu autoru jaunās lugas un popzvaigzņu, piemēram, Nellijas Furtado brīvdabas koncerti, nav orientēts uz vecāko paaudzi, — kārdina Ivonna.
Pilsētas, uz kurām jābrauc
Tomēr ielās un kafejnīcās drēgnajā aprīļa rītā ("Šodiena ir
netipiska, mums ir Vidusjūras klimats!") pārsvarā tikai
pensionāri.
Kādā no ielām, elkoņos saķērušās un enerģiski sarunādamās, pretim nāk divas mierlaika kundzes. Abām ap 80, glīts make up un frizūras. "Gribiet zināt, kas ir viņu skaļās sarunas temats?" Ivonna smiedamās gatava pārtulkot. "Ielas segumā dažas nolietotās flīzes nupat nomainītas pret jaunām. To ir vērts apspriest."
Pusdienas ēdot, jautāju Ivonnai, lai nosauc piecas Vācijas pilsētas, uz kurām viņa ieteiktu aizbraukt. Bez Vīsbādenes, protams. "Ja būtu jaunāka, es teiktu — jābrauc uz ziemeļiem, lai baudītu Berlīnes, Hamburgas naktsdzīvi. Īsta buča ir Lībeka. Tagad ar bērniem es labprāt braucu uz dienvidiem — uz Minhenes ezeriem un salām, kur ir skaistas pastaigu un riteņbraucēju takas. Laivu braucieniem piemēroti ūdeņi."
Aicinām Ivonnu uz Tallinu, Rīgu un Viļņu. Viņa pieklājīgi pateicas, taču var redzēt — bez intereses. Pēc brīža pasaka arī iemeslu, vismaz man ļoti saprotamu. "Ir tik daudz vietu, kur gribētos būt. Taču četru cilvēku ģimenei visi braucieni izmaksā dārgi. Tādēļ pat Norvēģijā, manā sapņu zemē, vēl neesam bijuši."
Autore bija Vācijas nacionālā tūrisma biroja viese