"Šis ir labais čomaks! Mare - laba kučele! Šī ir ļoti gādīga kucēnu
memmīte! Šī meitiņa māsiņa ir īsta brīvdomātāja! Te mums mīt
Džūlija Lamberte, bet Norēns ir baigais žiperis. Atvedu viņu no
Madonas tirgus ar resnu vēderu, tūlīt pat arī meitene apbērnojās.
Barsis ir vietējais čomaks, viņa lauzto kāju sadakterēja zelta
cilvēks - dakteris Drapče Rīgā," - par katru no patversmē
mītošajiem septiņdesmit suņiem un kaķiem Simona Grundule stāsta ar
mīlestību un cieņu. Jau sešus gadus Simona ir patversmes vadītāja
brīvprātīgā palīdze.
Iesaistīta visa ģimene
Lai kāds uzreiz neteiktu - redz, nav ne vīra, ne bērnu, tad
nojūdzas uz suņiem un kaķiem - atklāšu, ka Simonai ir vīrs Vilnis -
viņš ir patversmes vadītājs. Bez Viļņa prasmīgajām rokām nez vai te
kāds godprātīgi uztaisītu suņiem un kaķiem tik skaistus voljērus,
un ir trīs bērni - Kitija (19), Kristīne (22) un Kristaps (24),
kuri daudz sava brīvā laika pavada ar pamestajiem dzīvniekiem.
Brīdī, kad ieradāmies patversmē, Simonas meita Kristīne ar draugu
Kristapu - re, tāds tādu vienmēr atrod - veda uz mežu pastaigāties
divus nesen no Plakanciema atvestos kucēnus - brālīti un
māsiņu.
Bijusī karaspēka daļas teritorija Tukumā, Klusajā ielā 5 jaunajos laikos atdota bezpajumtes suņu un kaķu patversmei. Simona Grundule ir patiešām īpašs cilvēks. Šerpa. Izdarīga. Enerģiska. Komunikabla. Nekunkst un neraud. Ar humora izjūtu. Smej: "Es bučojos ar visiem Tukuma suņiem, attārpotiem un neattārpotiem. Mani sauc par traku, varbūt pat neieredz tie, kuriem nerūp dzīvnieku liktenis, bet man šie ir vismīļākie."
Simona strādā divās vietās - no rīta par sētnieci, pēc tam no deviņiem - jau divdesmit gadu Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā par saimniecības māsu. Pēcpusdienās viņa brauc uz patversmi. Saka: "Ja nebūtu jāpelna pensijai, dzīvotu tikai te - tīkams darbs un par to vēl nelielu naudu maksātu." Tagad abas algas tiek sadalītas vienmērīgi: "Ģērbjamies humpalās un tīri labi, vaktējam lielajos veikalos akcijas, kur var nopirkt divus un vienu par velti, bet naudas lielāko daļu atstājam šeit."
Skeletiņu nebija
Esmu redzējusi daudzas dzīvnieku patversmes, bet tik mīlestības
pilnus un apaļīgus suņus un glāsmainus kaķus ar spīdīgiem kažokiem
neatminos. Simona skaidro: "Patversmē naudu neviens nepelna, te
vairāk sirdssāpes un grūtums." Tukuma dome patversmei katru mēnesi
atvēl 800 latu. No tiem simts aiziet nodokļos, divas minimālās
algas saņem patversmes vadītājs Vilnis, bez kura te vispār nekas
nebūtu, un dzīvnieku kopēja Zenta. Dzīvnieku ēdināšana, veterinārie
pakalpojumi - un galu galā uz visiem četrkājainajiem kopā paliek
aptuveni desmit latu dienā! Ak Dievs, kā ar tādu naudu var
dzīvniekus pabarot? Tad jau te katrā būrī jābūt pa vienam ar ādu
apvilktam skaletiņam! Simona atkal smej. Viņa plāno iztiku kā
rūpīga namamāte savai ģimenei: "Vāram putras - auzu pārslas ar
miežu putraimiem. Mani draugi ir kautuves īpašnieki, viņi palīdz
mums ar kauliem un tirgū nepārdoto gaļu. Gardu gardie buljoni
sanāk. Suņiem lieli kauli tiek graušanai." Pa pusei jokojot, pa
pusei nopietni Simona bilst, ka viņas draugu vidū nav sievietes ar
uzaudzētiem gēla nagiem vai tādi, kas trīsreiz gadā atpūšas
siltajās zemēs: "Man ar viņiem nav par ko runāt." Patversmē Simona
gūst tās baudas, ko citi, ceļojot pa pasauli vai kolekcionējot
Birkin somiņas. Viņa nepērk smaržas, bet to vietā iegādājas suņu
barības maisu vai pa lēto - kaķu konservus. Teiksiet - dīvaine?
Viņa atbildēs - cilvēks, kurš mūsu pasaulē nav dīvains, ir patiešām
dīvains. Un neba te katru dienu svētki ir. Netrūkst arī raižu. Taču
no katra četrkājainā saņemtā mīlestība ir daudz efektīvāka par
jebkuriem vitamīniem, un depresija Simonai pat sapņos nerādās.
Negribas arī teikt, ka Simona cīnās. Viņa dzīvo ar perspektīvu.
Grib mainīt cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem. Stāv pie tirgus un
skatās, lai netirgo par latu gabalā kucēnus un kaķēnus vienas
dienas saimniekiem. Cenšas pierunāt cilvēkus sterilizēt savus
mājdzīvniekus, lai pasaulē nenāk tie, kuri nevienam nebūs
vajadzīgi. Viņas pienākums ir savākt klaiņojošos dzīvniekus Tukumā,
bet Simona neatteiks arī tad, ja zvanīs no tālienes. Noriņu palūdza
paņemt "omes no Madonas tirgus". Plakanciemā apbērnojusies suņu
mammele arī kādam noteikti piederēja. No Pūres atvestais staltais
suņu puika pavisam noteikti ir dzīvojis mājās. Tikai cilvēks var
tik viegli šķirties no kādreizējā mīluļa, kurš pēkšņi viņa dzīvē
kļuvis lieks. Tukumā pametot vairāk. Mājas sargs - suns tagad nav
vajadzīgs, samaksā Evor apsargiem desmit latu mēnesī, ne tie
jābaro, ne staigāt jāved. Tādēļ suņu skaits patversmē nemazinās.
Taču pa kādam cilvēkam atbrauc no Talsiem un Dobeles vai cita
attālāka punkta, lai apžēlotu un paņemtu sev mīluli mājai. Simonai
sāp pamesto dzīvnieku liktenis. Sirds sūrst arī atdodot cilvēkiem
jau iemīļotos patversmes dzīvniekus, bet visus mūža maizē
nepaturēsi, un vietas vajadzīgas citiem klaiņojošajiem. Pagaidām
Simona nevar iedomāties patversmi, kurā būtu kaut viens brīvs
voljērs.