Solīja problēmas, bet to nav
Madara ir māksliniece. To var just, pārkāpjot kāda Alberta ielas
sen neremontētā nama plašā dzīvokļa slieksni. Nepieciešama īpaša
redze, lai šajās telpās, vecajās šķirbainajās grīdās un
apdrupušajās sienās un griestos saskatītu to patiesās vērtības.
Tikai jaunībā var nokrāsot grīdu un sienas ar baltu krāsu, uzzīmēt
uz sienām krāsainus zīmējumus un ticēt, ka kādreiz šis dzīvoklis un
nams atgūs seno greznību.
Madara kaķus mājās gribējusi vienmēr un, tikko sākusi patstāvīgu dzīvi, savu sapni piepildījusi. Viesistabā uz vecā parketa grīdas guļ baltais Mincis Princis. Viņam ir četri gadi, viena zila un viena zaļa acs. Kā gandrīz visi baltie kaķi, viņš ir pilnīgi kurls. Madara stāsta, ka Mincis atrasts pēc sludinājuma. Kāda sieviete viņu paņēmusi no ielas, bet nezinājusi, ka runcis ir nedzirdīgs. Viņa aizveda Minci uz laukiem, un tur viņu gandrīz sabrauca mašīna. Kurliem kaķiem visa dzīve ir vienas briesmas, tāpēc viņiem jādzīvo telpās. "Tā es dabūju mūsu Minci Princi un vārdu devu no kādas man mīļas japāņu multfilmiņas, kurā darbojās kaķi un viņu karalis Mincis Princis," stāsta Madara. Izrādījās, ka Mincim veselība nebija nekāda spožā - ausīs ērcītes, acs iekaisusi, turklāt viņš arī bija kailās ēdes nēsātājs. Meitene atceras: "Viņš ēdi nēsāja, bet man tā pielipa. Pusgadu ārstējos pati un ārstēju Minča ērcītes."
Zaķītis ir kafijas ar pienu krāsā ar lielām dzintara acīm. Varbūt mazliet jāpierod pie Zaķīša īpašās gaitas un izskata. Viņa priekšķepiņas locītavās it kā ieliektas uz iekšu, dzīvnieks no dzimšanas nevar tās izliekt. Astes vietā viņam ir tāds kā zaķa puļķītis. Tāpēc Madarai ir Zaķītis: "Šo runcīti dabūju no draugiem. Kaķu mammai vienā metienā piedzima daudz bērnu, un šis laikam bija iznēsāts pašā dzemdes stūrītī, kājiņas saliektas, astītei nebija kur izveidoties. Toties viņam ir skaists augums. Zaķītim jau ir trīs gadi, un viņš lieliski pielāgojies dzīvei."
Madara atceras, ka vedusi mazo kaķīti pie veterinārārsta Aigara Briņķa. Viņš apskatījis minčuku un konstatējis, ka dzīvnieciņam ir iedzimta locītavu anomālija. Ja kaķēns izdzīvošot pirmo mēnesi, tad būšot dzīvotājs, jo nekādu citu problēmu viņam neesot.
Mīlestība no pirmā skatiena
Raugoties uz Madaru, lieki ir taujāt, kāpēc ņēmusi tieši šos
"problēmu bērnus", kad šķirnes un pat nešķirnes, bet dzīvelīgi un
veseli kaķi iegūstami vai ik uz soļa. Tomēr painteresējos un saņemu
gaidīto atbildi: "Zaķītis ir mana mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
Ar draugu Andri mīlam abus kaķus, bet viņam vairāk "pielipis"
Mincis. Šķirnes kaķi mēs nekad neņemtu, jo tos jau vienmēr kāds
paņems, bet šos - nez vai. Esmu par to, ka pajumti jādod pamestiem
vai likteņa pabērniem. Mums ir par ko rūpēties, un viņi mūsu rūpes
novērtē."
Madara nevar iedomāties savu māju bez dzīvniekiem. Viņi radot īpašu mājīgumu. Abiem mīluļiem Madara un Andris pieķērušies kā bērniem. Tiesa, Mincis ir mīlīgāks, viņu var paņemt klēpī un samīļot, Zaķītis ļaujas, kad pats vēlas tikt apčubināts. Viņš esot gana patstāvīgs un visādā ziņā pielāgojies dzīvei. Madara stāsta gluži neticamas lietas: "Zaķītis ir ļoti enerģisks un rotaļīgs. Kad ieskrienas, tad viņš ļēpo uz abām pakaļkājām kā ķengurs." No palodzes uz divus metrus attālo gultu dzīvnieciņš pārvietojas kā talantīgs tāllēcējs, bet, ja kāds tajā brīdī atradīsies istabā, tad Zaķītis izmantos situāciju. Viņš saliek rociņas un lūdz, lai noceļ."
Madara rūpējas ne tikai par saviem mīluļiem. Viņa nereti paēdina arī ielas kaķus. Meitene priecājas: "Vakaros ap vienpadsmitiem paskatos pa logu pa ielu soļo kāds cienījams pāris - vecītis ar savu večiņu un pabaro visus Alberta ielas kaķus. Tas ir tik aizkustinoši.