Droši vien tāpēc, ka iknedēļas bioloģiskajā groziņā gandrīz katru reizi ir kāds burkāns un sīpols, jo groziņa piegādātāji domā, ka tie ir labs pamatēdiens, turklāt - sezonas dārzeņi. Oranžā kaudze
Ar kaudzi sīpolu var tikt galā ļoti vienkārši. Ir daudz ēdienu, kur "jāsakapā viens liels sīpols", un nav nemaz tik grūti to pārvērst pusotrā sīpolā vai pat divos. Ja ar to nepietiek, var pagatavot sīpolu mērci, kas ir mūsu ģimenes iemīļots ziemas ēdiens. Bet burkāni - tas ir pavisam cits stāsts. Pirms pāris gadiem mēs varējām burkānus iemānīt dēlam, iemaisot tos kartupeļu biezenī. Tagad, kā jau piecgadīgam puikam pieklājas, viņš noraugās uz tiem ar nicinājumu. Tad nu mums atliek ar burkāniem cīnīties divatā. Mēs šoziem esam ēduši krāsnī ceptus burkānus ar timiānu, sviestā ceptus ar brūno cukuru, un esam pat uzcepuši burkānu kūku. Taču pirms pāris nedēļām atklājām, ka ledusskapja apakšējā atvilktne joprojām ir līdz ūkai pilna ar spilgti oranžiem dārzeņiem. Doma par taukainiem burkāniem uz šķīvja vairs nelikās pievilcīga, bet negribējās tos laist postā.
Tad nu mēs nolēmām nošaut divus zaķus - mēģināt atbrīvoties no burkāniem un vienlaikus mazināt ziemas nomāktību. Ķērāmies pie reti izmantotas "terapijas", proti, iepirkšanās. Izvēlējāmies Daunt Books - brīnišķīgu grāmatu veikalu netālu no Holanda parka, kurš izceļas ar to, ka nepieder nevienai no veikalu ķēdēm. Vēl nebijām tajā iegājuši, kad skatlogā ieraudzījām tieši to, kas vajadzīgs, - Alises Votersas grāmatu The Art of Simple Food (Vienkārša ēdiena māksla). Kur nu vienkāršāks ēdiens par burkānu! Taču grāmatplauktos grāmatu neatradām - izrādījās, ka skatlogā atradies pēdējais eksemplārs. Pārdevējs uzmeta mums ašu skatienu, droši vien nosprieda, ka esam gruntīgi pircēji, un ar akrobāta izveicību izzvejoja grāmatu no skatloga.
Maģiskā ierīce
Turpat blakus grāmatu veikalam esošajā kafejnīcā sākām grāmatu šķirstīt un - bingo! - atradām burkānu zupas recepti. Recepte izklausījās vienkārša un atšķīrās no visiem apnikušajiem burkānu ēdieniem. Sīpoli, burkāni un timiāns jāapcep sviestā, tad jāpielej buljons un jāvāra. Rezultāts ir zupa ar svaigu garšu un tādu kā nelielu Vidusjūras piesitienu. Patīkama pārmaiņa bija zemais tauku saturs. Taču zupai bija viens trūkums - tā bija kunkuļaina un vizuāli ne pārāk pievilcīga. Nav ļaunuma bez labuma - es beidzot biju atradis ieganstu tam, lai pievienotu jaunu ierīci savam virtuves arsenālam. Pēc pāris dienām vēlreiz uzvārījām to pašu zupu, taču šoreiz to sakūlām biezeņzupā, izmantojot svaigi nopirkto rokas blenderi. Maģiskā ierīce pārvērta zupu līdz nepazīšanai - no garšīga, bet garlaicīga kunkuļaina šķidruma tā pārtapa elegantā un vienmērīgā biezenī. Efekts bija tik satriecošs, ka pāris dienu vēlāk uzvārījām zupu vēlreiz.
Kāda ir šī stāsta morāle? Recesijas un finansiālu grūtību laikmetā es, protams, nevienam neieteiktu ķerties pie šaubīgās "iepirkšanās terapijas". Ja nu vienīgi retumis. Nedaudz. Varbūt.