Ceļā mazpamazām sniegu nomaina slapjdraņķis, tad — sniegs. Jo tuvāk ziemeļiem, jo ainava aiz loga kļūst baltāka. Egļu meži piesniguši kā Ziemassvētku pastkartēs, ūdeņus klāj ledus vāks. Ore sagaida ar kupenām, puteni un mīnus 3,5 grādiem. Vietējie saka — ir vislabākais laiks slēpošanai, jo sals tā nekniebj degunā kā ziemas mēnešos.
Čempionātu vieta
Ore (zviedriski izrunā ar apaļu "o", kā vārdā "ozols") atrodas
aptuveni 700 kilometru uz ziemeļiem no Zviedrijas galvaspilsētas un
ir ne vien Eiropā, bet arī pasaulē slavens slēpošanas kūrorts.
Lieliskās infrastruktūras dēļ tajā rīko dažādas pasaules mēroga
sacensības, piemēram, 2007.gadā nelielajā pilsētiņā notika pasaules
čempionāts kalnu slēpošanā. Īpaši tālu nav ziemeļu Polārais Loks,
tādēļ ziema ir garāka — slēpošanas sezona parasti ilgst no novembra
līdz maija sākumam, bet sniegs mēdz būt līdz pat jūnijam.
Siltumnīcas efektu Orē uztver kā attālu draudu. Pagaidām, piebilst
kāda zviedriete.
Uz sniegmobīļa
Slēpošana ir tikai viena no ziemas izklaidēm, ko iespējams baudīt
Orē. Gidi stāsta gan par izbraucieniem ar suņu pajūgiem, gan
ekskursijām uz aļņu audzētavām, taču mūsu grupai pirmais
pārbaudījums ir brauciens ar sniegmobīļiem — pa aizsalušo ezeru.
Vispirms silti jāsaģērbjas — kombinezonos, ķiverēs un masīvos
zābakos, līdz izskatāmies kā gatavi doties kosmiskā pastaigā pa
Mēness virsmu. Instruktori izstāsta drošas braukšanas noteikumus.
Sniegmobīlī, kas ir tāds kā pamatīgs motocikls ar kāpurķēdēm riteņu
vietā, iekārtojos pasažiera vietā, pie stūres sēžas igaunis Veiko.
Laižam! Ledus ir pietiekami biezs. Šur tur redz pa bļitkotājam vai
distanču slēpotājam. Izmetam līkumu arī pa mežu, kur visu klāj
žilbinoši balts un tīrs sniegs. Kādā pieturā nespējam turēties
pretī kārdinājumam un kārtīgi izvārtāmies kupenā, kā arī novērtējam
zviedru sniega kvalitāti pēc garšas. Labs. Tālāk braucam īpaši
piesardzīgi, jo instruktors ir brīdinājis — priekšā būs stāvāka
nogāze. Veiko samazina ātrumu, ļoti cenšamies "kantēt" uz pareizo
pusi, bet tomēr apgāžamies. Kritiens ir itin mīksts, drīz klāt ir
instruktori un palīdz izvilkt sniegmobīli no egļu pudura. Varam
atkal doties ceļā.
Braucienam seko pikniks: uz ledus noklātas ādas sēdēšanai, bet kāds vīrs uz liela pavarda atklātās uguns milzu pannā cep kartupeļu, sīpolu un briežgaļas miksli. Svaigajā gaisā visiem uzradusies vilka apetīte, ēdiens garšo ļoti labi, kaut gan aukstumā ātri ir pavisam atdzisis. Tukšojas arī melni nokvēpusī kafijkanna — uz uguns vārītā kafija garšo lieliski arī ar visiem biezumiem.
Trose virs nogāzes
Katram, kurš pabijis piedzīvojumu trasē Mežakaķī vai Ozolkalnā,
zināms, ka elpu aizraujošs ir brauciens, iekaroties ar trīsi trosē.
Šādu piedzīvojumu var izbaudīt arī Orē atrakcijā Zipline — gan
krietni lielākā garumā, gan augstumā, jo uz trases sākumu kalnos
jāuzbrauc ar pacēlāju. Stāvot uz pirmās platformas un noraugoties
uz trosi, kas novilkta augstu virs nogāzes, man dūša ir papēžos.
Skatos uz simtgadīgajām eglēm, kas no augšas izskatās kā kamīna
sērkociņi. Drošības instruktori vienlaikus ir arī gidi. Viņi laipni
izstāsta ne vien to, ka šajā nobraucienā augstums būs 60 metru un
ātrums aptuveni 70 kilometru stundā, bet piemin arī ar kalniem
saistītus vēstures un dabas faktus, parāda lūša pēdas sniegā, kā
arī norāda uz nokareniem ķērpjiem kokos — tādi augot vienīgi tur,
kur ir ārkārtīgi tīrs gaiss. Un tad mudina spert pirmo soli, jo kā
gan citādi mēs tikšot lejā! Saņemos un laižos. Ātrums ir iespaidīgs
un arī laikam adrenalīna deva, jo uz nākamās platformas es un mani
ceļabiedri jau izturamies kā pieredzējuši ekstrēmo sporta veidu
baudītāji un ne no kā nebaidāmies: izmēģinām gan brīvo kritienu
atmuguriski, gan laišanos bez turēšanās. Īpaši drosmīgajiem
instruktors demonstrē, kā iespējams apgriezties ar galvu uz leju.
Nākamreiz.
Uz slēpēm
Nākamās dienas rīts sākas ar slēpjzābaku pielaikošanu. Kā jau kalnu
slēpošanas iesācējiem, mums piekomandēts slēpošanas skolotājs —
Esa. Viņš stāsta, ka darot šo darbu kopš 1969.gada, slēpo 100
dienas gadā, astoņas stundas dienā un esot vislabākais. Tas ir
redzams, jo skolotājs vienlīdz labi slēpo gan uz priekšu, gan
atmuguriski, turklāt vēl paspēj izteikt piezīmes un ieteikumus. Kad
pie kādas nogāzes izsaku šaubas par tās stāvumu un savām spējām,
Esa velk uz zoba — nu ja, to tu nevarēsi, jo tu esi tik veca!
Galu galā izmēģinām dažādas grūtības pakāpes trases — gan tādas, kur vairums slēpotāju ir mazi bērni (kādā nobraucienā sastopam arī invalīdus ar kustību traucējumiem, kuri slēpo ar īpaši pielāgotām ierīcēm!), gan tādas, kur garām brāžas pārgalvīgi snovotāji, saceļot sniega vērpetes. Ores slēpošanas trašu kopgarums ir aptuveni 100 kilometru, tās ir dažāda garuma un grūtības pakāpes un savstarpēji savienotas — gan ar pacēlājiem, gan lēzeniem pārbraucieniem. Lieki piebilst, ka sniegs visur ir dabīgs — tas snieg un snieg, laikam, lai amortizētu iesācēju kritienus. Šad tad mākoņi izklīst un uzspīd saule, pāris stundās iesārtinot seju un atmodinot vasarraibumus. Vasarā, kad slēpošana beidzas, Orē aktivitātes nenorimst — slēpes nomaina kalnu velosipēdi, sākas makšķerēšana un pārgājieni kalnos.
Ideāls uz slēpēm pavadītas dienas nobeigums ir muskuļu karsēšana saunu kompleksā. Izmēģinām visu — gan turku pirti, gan somu pirti, ielienam arī aukstuma kamerā, kur ir mīnus 10 grādu un sienas klāj ledus, izpeldamies baseinā. Pēc šādi pavadītas dienas miegs nāk kā ūdens. Pirms aizmigšanas paspēju iedomāties, ka ne pret vienu Turcijas vai Ēģiptes pludmali aktīvo atpūtu sniegotajā Orē nemainītu.
Autore bija Tallink un Ores pilsētas viešņa.