"Mums savā profesijā visaizraujošākā ir pati medicīna. Kad pacienti netraucē ar glupiem padomiem un ķirurģijas zālē var izvērsties," apliecina veterinārārsti Ģirts un Benita Drapčes. Abi savulaik saņēmuši Latvijas Veterinārārstu biedrības balvu Sudraba skalpelis, ko pasniedz par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā. Pie viņiem ciemojamies Rojā, kur ģimene bauda atvaļinājumu ar saviem diviem franču buldogiem Bruno un Bertu, mazbērniem un trešo minētās šķirnes pārstāvi – mazmeitas mīluli Pippu, atceļojušu no Anglijas.
Parastais skalpelis patīk labāk
Smejam, ka ziņas par Ģirta Drapčes – veterinārās klīnikas Toto īpašnieka, ķirurga, ortopēda un neirologa – došanos pensijā pagaidām ir priekšlaicīgas. Balvu goda vietā pagaidām viņš nav nolicis, "man pagaidām parastais skalpelis patīk labāk", smejas dakteris. Viņa dzīvesbiedre Benita, kura darba mūžu kā veterinārārste aizvadījusi Rīgas Zooloģiskajā dārzā, gan savu skalpeli likusi malā un droši atzīst, ka labprātāk dzīvi tagad bauda, būdama pensijā un auklējot suņus, jo bērni izauguši, mazbērni dzīvo aiz robežas un viņus satikt sanākot vien vasarās. "Bet Bruno un Berta ir kā mūsu bērniņi, jā!" smaida Benita. Sarunu sākam ar atmiņām par to, kā abi Drapčes nolēmuši kļūt par mūsu mazo brāļu dakteriem.
"Man īpašas izvēles nemaz nebija," atceras Ģirts. "Tēvs bija veterinārārsts, un es jau skolas laikā braucu viņam līdzi šo to piepalīdzēt. Pārsvarā viņš dakterēja lauksaimniecības dzīvniekus, cūkas, govis, arī suņus, kaķus, bet tolaik – 80. gados – tā veterinārija bija krietni citādāka, tā nebija veterinārmedicīna. Man patika ar govīm strādāt. No vecāku puses nebija nekāda spiediena, bet es arī neapsvēru citu profesiju." Ģirts un Benita tolaik bija kursabiedri Latvijas Lauksaimniecības universitātē, studiju laikā apprecējušies. "Esmu rīdziniece, man tie lauksaimniecības dzīvnieki galīgi nebija pie sirds, bet pēc augstskolas notika sadale un nebija izvēles, aizsūtīja uz kolhozu pašā leišmalē. Patiesībā šo profesiju izvēlējos par spīti savam tēvam, gribēju ieriebt. Gribēju kļūt par juristi, viņš man neļāva, tad nu ieriebšu! Tēvs bija šausmīgi laimīgs par vetārsta profesiju, es – dusmīga, ka viņš laimīgs," atceras Benita. Rīgas Zooloģiskajā dārzā viņa sākusi strādāt 1989. gadā, tur pavadīti 38 darba gadi. "Tik smagā darbā turpināt strādāt jau kļuva par grūtu. Tas ir smags, fizisks darbs, sievietei nav gluži piemērots. Tās veiklības arī vairs nav, pār žogu nevar tik ātri pārrāpties, kad jāmūk – visbiežāk no kazveidīgajiem, kad tie satrakojas." Fotogrāfs Aivars bilst, ka atceroties, kā viņš savulaik kāpis uz žoga bildēt dzērvi un arī nācies mukt no putna. Bet kādam citam fotogrāfam fotosesija ar kazuāru zoodārzā beigusies ar "sesiju" slimnīcā. Benita šajā skarbajā piedzīvojumā atminas, kā sapluinītajam bildētājam ceļā uz slimnīcu aizdevusi savu aerobikas tērpu...
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 22. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00

