Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Kad kopā dzīvo bērni un kustoņi

Labas saskaņas un bērnu drošības vārdā pieaugušajiem jāizprot, kā pasauli redz mājdzīvnieks. Tas jāmāca arī atvasēm.

Daudziem mājdzīvnieki ir lolojami ģimenes locekļi, kas cilvēkiem sniedz mīlestību un emocionālu atbalstu dažādos dzīves periodos. Dzīvnieki var palīdzēt dzīvesbiedriem stiprināt attiecības, viņi var būt rotaļu biedri bērniem un nodrošināt kompāniju vecākiem, kad viņu atvases pamet mājas, lai sāktu patstāvīgu dzīvi. Kāds ASV veikts pētījums noskaidrojis, ka mājdzīvnieks ir 63% mājsaimniecību, kur mīt mazulis līdz viena gada vecumam, savukārt cits austrāliešu pētījums atklājis, ka mājsaimniecību ar mājdzīvniekiem kļūst par 10% vairāk līdz ar brīdi, kad bērni sāk iet skolā, raksta Bbc.com. Mājdzīvnieki un bērni savstarpējā saskarē var gūt abpusēju labumu, tomēr viņu attiecības katrā ģimenē ir individuālas, ar saviem ieguvumiem, īpatnībām un nepilnībām, varbūt arī riskiem.

Astaiņu ieguldījums

Daudzi vecāki intuitīvi jūt, ka mājdzīvnieku pieskatīšana bērniem var iemācīt vērtīgu izpratni par rūpēm, atbildību un empātiju. "Ir tiešām svarīgi, īpaši mazākiem bērniem, iemācīties, ka kāda cita skatījums var atšķirties no viņu pašu perspektīvas. To, iespējams, ir vieglāk apgūt saskarē ar dzīvniekiem nekā ar māsām, brāļiem vai vienaudžiem," saka Megana Mullere, asociētā profesore Tafta Universitātē ASV, kura pēta cilvēku un dzīvnieku mijiedarbību. 

Tāpat, kā rāda dažādi pētījumi, mīļdzīvnieki mājās var pozitīvi ietekmēt bērnu sociālās prasmes, fizisko veselību, pat kognitīvo attīstību un augstāka empātijas līmeņa veidošanos. Bērniem ar autismu un viņu ģimenes locekļiem mājdzīvnieks var mazināt stresu un radīt iespējas iedibināt atbalstošu kontaktu.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka jau pati dzīvnieka klātbūtne vien uz bērniem iedarbojas labvēlīgi. Piemēram, veicot uzdevumus, kas saistīti ar objektu kategorizēšanu un atmiņu, bērns pieļauj mazāk kļūdu, ja uzdevumu veikšanas laikā istabā atrodas suns. Arī pieaugušajiem labbūtību paaugstina jau suņa vai kaķa uzskatīšana par savu ģimenes locekli – cilvēki nereti tic, ka mājdzīvnieki uzlabo viņu veselību un laimes sajūtu, pat ja objektīvi rādītāji to nekādi neapliecina. 

Rietumaustrālijas Universitātē Pērtā veiktā pētījumā, kurā ilgstoši tika novēroti piecus un septiņus gadus veci bērni, tika konstatēts, ka mīļdzīvnieka klātbūtne mājās korelē ar bērnu prosociālāku uzvedību un mazāk problēmām ar vienaudžiem. Cits pētījums rāda, ka 2–5 gadus veci bērni no ģimenēm, kurās ir suns, vidēji ir aktīvāki, pavada mazāk laika pie ierīču ekrāniem un guļ vairāk nekā viņu vienaudži, kuriem mājdzīvnieku nav. Tiesa, atšķirības iemesls visdrīzāk ir ar suni saistītā fiziskā aktivitāte – ģimenes pastaigas un aktivitātes kopā ar mājdzīvnieku.

Protams, jūtamāka un pozitīvāka mājdzīvnieka ietekme uz bērnu ir tad, ja viņi ne tikai dzīvo zem viena jumta, bet starp viņiem arī valda tuvākas attiecības. Pieķeršanos sekmē laiks, ko bērns pavada ar mājdzīvnieku; arī bērna vecums ietekmē to, cik ciešas attiecības viņam izveidosies ar konkrēto mājas mīluli. Bērni vecumā no sešiem līdz desmit gadiem attīsta ciešāku saikni ar dzīvniekiem, kas vairāk līdzinās cilvēkiem (ar suņiem, kaķiem), savukārt bērni 11–14 gadu vecumā tikpat ciešu saikni var izjust ar jebkuru mājdzīvnieku – arī, piemēram, putnu, zivtiņām, pelīti u. c.

Iepazīstot savu mājdzīvnieku, bērni iemācās būt saprotošāki, iejūtīgāki un atbildīgāki pret dzīvniekiem kopumā. Bērni, kas ģimenē aug vieni, brāļa vai māsas "aizvietotāju" var rast mājdzīvniekā, tāpat audžuģimenēs dzīvnieks var palīdzēt izveidot tuvākas attiecības starp pieņemto bērnu un audžuvecākiem.

Dzīvniekiem jāpierod

Tomēr, runājot par dzīvnieku, tas, vai viņš izjutīs tuvību un radniecību ar bērnu ģimenē, būs atkarīgs no dzīvnieka agrīnās dzīves pieredzes un socializācijas pakāpes. Piemēram, kucēniem tas ir visai īss laika posms – vecumā no 8. līdz 16. nedēļai –, kurā viņi apgūst dažādus cilvēku "veidus", kādus var sastapt savā dzīvē. Ja kucēns vai kaķēns līdz pusgada vecumam nav saticis nevienu bērnu, viņu reakcija uz šiem mazajiem cilvēkiem var būt visai negatīva un baiļu pilna, jo viņi bērnus neuztver kā daļu no cilvēku sugas – bērni ir mazāki, rada atšķirīgus trokšņus, smaržo savādāk utt. Bērni mājdzīvniekus nereti ierindo starp savā dzīvē svarīgākajām radībām, savukārt mājdzīvniekiem pierašana pie bērniem var prasīt vairāk laika, lēnu un pakāpenisku pieradināšanu ar obligātu pieaugušo piedalīšanos.

Labas saskaņas un arī bērnu drošības vārdā pieaugušajiem ir ļoti svarīgi izprast, kā pasauli un lietu kārtību saredz mājdzīvnieks, un mācīt to arī atvasēm. Negaidiet, ka dzīvnieks domās un uzvedīsies kā cilvēks, un jūs nekad nevarat būt 100% pārliecināti, kā suns vai kaķis reaģēs konkrētā situācijā, jo trigeru, kas var izraisīt atšķirīgu, iepriekš nenovērotu dzīvnieka reakciju, var būt daudz un dažādi. Dzīvnieki (un tāpat arī bērni) ir neprognozējami. Lai cik labi iepazīts, maigs un mierīgs būtu, piemēram, suns, tas var kļūt par risku bērnam. Mājdzīvnieks var iekost vai ieskrāpēt, bērns pret viņu var paklupt un nokrist, var aizrīties ar suņa vai kaķa barību vai rotaļlietu elementiem. Dzīvnieku kažoks, spalvas, siekalas vai ādas blaugznas var būt alerģijas vai astmas izraisītāji, tāpat dzīvnieki var pārnest uz cilvēkiem dažādas slimības un infekcijas.

Nekad neatstājiet bērnu vienatnē ar mājdzīvnieku – pat tad, kad viens vai otrs guļ. Tāpat neļaujiet sunim vai kaķim izmantot bērna mantas vai gultu, lai tur spēlētos, atpūstos vai gulētu. Bērni savukārt jātur pa gabalu no dzīvnieka barības un ūdens bļodiņām. 

Kas jāapgūst bērniem

Kad bērni ir sasnieguši atbilstošu vecumu, māciet viņiem (tai skaitā paši ar savas rīcības paraugu), kā pareizi un droši uzvesties mājdzīvnieka klātbūtnē, kā izvairīties no bīstamām situācijām un kā reaģēt uz brīdinošiem signāliem no dzīvnieka puses, taču negaidiet, ka bērni vienmēr sapratīs jūsu padomus. Mazāki bērni vēl neprot adekvāti novērtēt potenciālu bīstamību. Dažkārt bērni arī apjūk tajā, ko vēsta mājdzīvnieka ķermeņa valoda, vai pārprot dzīvnieka uzvedību. Vienlaikus, protams, jāgādā par to, lai arī mājdzīvnieks būtu labi socializēts, bez agresijas raksturā, suņu gadījumā arī skolots un pildītu saimnieku pamata komandas.

Ja mājās ir kaķis, vecākiem jāmāca savām atvasēm pret to attiekties ar nepieciešamo cieņu, raksta Īrijas veselības portāls Hse.ie. Iepazīstoties ar minci, bērnam jātuvojas dzīvniekam lēnām, respektējot viņa privāto telpu, un noteikti pieaugušo uzraudzībā. Jāpatur prātā, ka kaķi ir neparedzami un var ieskrāpēt vai iekost bez īpaša brīdinājuma. Kad kaķis ēd, guļ vai kārto dabiskās vajadzības, tas jāatstāj viens un mierā. Tieši tāpat jārīkojas, kad kaķis šņāc, ņaud, uzmet kūkumu, rāda zobus vai pieglauž ausis. Bērnam jāmāca kaķa klātbūtnē pārlieku netrokšņot (tas var pārbiedēt dzīvnieku), apieties un spēlēties ar dzīvnieku maigi, kā arī vienmēr nomazgāt rokas pēc saskares ar minci, viņa ēdamtraukiem vai tualetes kastes smiltīm/pakaišiem. Nekad nevajag skriet pakaļ kaķim, trenkāt vai sagrābt viņu, raustīt aiz astes, ausīm vai ūsām, mīļot, glaudīt vai spēlēties ar viņu, ja dzīvnieks tobrīd to nevēlas. Īpaši jāuzmanās tuvoties kaķenei ar maziem kaķēniem vai aiztikt kaķa vēderu – tas daudziem peļu junkuriem nepatīk.

Saistībā ar dzīvi kopā ar suni bērniem jāmāca, ka arī suns nav nekāda rotaļlieta un ar šo četrkājaini jāievēro līdzīgi saskarsmes noteikumi kā ar kaķi. Nevajag ļaut bērniem cieši apskaut un bučot suni – sejas pārlieka tuvināšana purnam ir biežākais impulss košanai. Nedrīkst traucēt gulošu suni, pielavīties viņam, iedzīt stūrī vai kaitināt – sabijies vai apjucis dzīvnieks var kost. Neļaujiet bērniem skraidīt un klaigāt apkārt sunim, tuvoties dzīvniekam, kad tas ēd vai kaut ko sargā (savus kucēnus, teritoriju vai spēļmantas), pašiem staigāt pa māju ar ēdienu rokās – tas var mudināt četrkājaini mēģināt tikt pie kāda kumosiņa. Rotaļājoties ar suni, jāizvairās no spēlēm, kas iedrošina dzīvnieku likt lietā savu spēku. Bērniem arī jāskaidro suņu ķermeņa valoda un jāmāca atpazīt pazīmes, kad suns jāatstāj viens.

Savukārt, vēloties tuvoties svešam sunim, bērniem jāiegaumē, ka to var darīt tikai tad, kad klāt ir arī suņa saimnieks. Jātuvojas lēnām, jāpalūdz saimnieka atļauja sunim pieskarties un tad uzmanīgi jāpastiepj sunim dūrē savilkta plauksta, ļaujot viņam to vispirms apostīt. Tikai pēc tam drīkst sunim viegli pieskarties, ja viņš izrāda draudzīgumu. Ja svešs suns tuvojas pats, bērnam jāiemācās stāvēt uz vietas un neskriet – mukšana var provocēt dzīvnieku dzīties pakaļ un uzbrukt. 

Ko bērni gūst no mājdzīvniekiem

Kopdzīve ar mājdzīvnieku palīdz bērnam attīstīt vērtīgas īpašības – empātiju, līdzjūtību, rēķināšanos ar citiem –, uzlabo arī bērna sociālās prasmes, paaugstina pašvērtējumu un pašpārliecinātību. Tie, kas ciešāk pieķērušies saviem mājdzīvniekiem, biežāk dod ieguldījumu sabiedrībā, palīdz draugiem un ģimenei vai uzņemas līdera lomu, rāda kāds pētījums.

Lai gan pamata rūpes par mājdzīvnieku ir uz pieaugušo pleciem, arī bērni ik dienu mācās rūpēties un uzņemties atbildību par četrkājaino mīluli. Tas cita starpā palīdz bērniem attīstīt iemaņas, kā vēlāk dzīvē būt par vecākiem.

Pētījumi rāda, ka mājdzīvnieks var uzlabot bērna sniegumu mācībās skolā. Piemēram, lasīšana priekšā lojālam un nevērtējošam kaķim var negribīgu mazo lasītāju pārvērst pārliecinātā lasīšanas prasmes meistarā.

Mājdzīvnieks palīdz ģimenes locekļiem pavadīt kopā laiku, savstarpēji komunicēt, un dažkārt dzīvnieks var funkcionēt kā saziņas kanāls starp bērniem un vecākiem.

Suns vai kaķis sniedz emocionālo komfortu bērniem, kuri piedzīvo grūtības skolā, ģimenē vai saskarsmē ar vienaudžiem. Mājdzīvnieki lieliski prot uzklausīt.

Mājdzīvnieks palīdz bērnam izprast lielās dzīves likumsakarības – dzimšanu, nāvi, slimības, vairošanos u. c.

Mājdzīvnieki pozitīvi ietekmē cilvēku veselību. Ir pētījumi, kas rāda, ka saskare ar suni vai kaķi bērniem vēlāk dzīvē var mazināt alerģiju iespēju, stiprināt imūnsistēmu. Būšana mājdzīvnieka sabiedrībā cilvēkam jebkurā vecumā var pazemināt stresa līmeni un asinsspiedienu, regulēt sirds ritmu, tāpat mazināt trauksmi un depresiju. Četrkājainā drauga ķemmēšana vai glāstīšana vienādi nomierina un atslābina gan pieaugušos, gan bērnus. Ģimenes ar suņiem, pateicoties pastaigām svaigā gaisā un rotaļām ar astaiņiem, biežāk ir fiziski labākā formā un aktīvākas.

Avots: Emergencyvet.com.au, Petcircle.com.au

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kā uzglabāt un pasniegt sieru?

Laiku pa laikam nākas secināt, ka siers, ko esat nopirkuši lielākā daudzumā, stāvot ledusskapī, apvilcies ar zilganu pelējuma kārtiņu. Turklāt tas nebūt nav tas pelējums, kura dēļ slavējam rokforu...

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko