Punkts "novieto automašīnu nerēķinoties ar citiem", lai ko tas arī nozīmētu, 40% gadījumu novērtēts ar atbildi "ļoti bieži". Tikai 4 braucējiem no simta šķiet, ka ar automobiļu novietošanas ieradumiem pie mums viss ir kārtībā.
Lielveikalu "apakškultūra"
Žēl, ka laika mašīna eksistē tikai zinātniskās fantastikas darbos. Tad varētu aizsūtīt dažus pētījuma centra darbiniekus atpakaļ uz to mierpilno laiku, pirms Latvijā tika uzbūvēts pirmais lielveikals. Iepirkšanās fabrikas radījušas virkni sociālu fenomenu. Viens no tiem ir subkultūra, kas attīstās drūmā vidē - pagrabos un nepievilcīgās daudzstāvu celtnēs, kam raksturīgs mitrums, vājināts apgaismojums un šaurība. Es nerunāju par šampinjonu audzēšanu, bet gan lielveikalu autostāvvietām. Šī cilvēku saskarsmes vieta, no kuras pilsētnieks ar auto var izvairīties tikai ar grūtībām, brīnišķīgi ilustrē mūsu domāšanu, ieradumus un kultūras līmeni. Talantīgs novērotājs, dienu pavadījis betona cietoksnī aiz tirdzniecības centra Alfa, varētu izdot noveļu krājumu. Naivs ārzemnieks, pārradies mājās, droši vien stāsta, ka Rīga gan ir viena dīvaina vieta, drusku līdzīga vienlaikus Amerikai, Nīderlandei un Kambodžai. Tur mitinās pasaulē bagātākie invalīdi un cilvēki dzīvo pastāvīgās bailēs no plūdiem. Kā gan citādi viņš izskaidrotu luksusmašīnas un džipus, kas pamesti invalīdu stāvvietās, un neizprotamo māniju atstāt savu auto iespējami tuvu veikala durvīm. Ja nu vienīgi ar to, ka tās īpašnieks piedzīvojis kuģa katastrofu vai, kā jau minēju, baidās, ka stāvvieta var kuru katru brīdi applūst, tāpēc gluži instinktīvi cenšas uzturēties tuvāk uzrakstam IZEJA. Kā šādas fobijas apsēsts cilvēks tiek līdz pienai nodaļai, nav zināms - tā taču atrodas tik tālu no ārdurvīm!
Masveida atmiņas zudumi galvaspilsētā
Ja mūsu brīnumiem pilnās galvaspilsētas viesis ierodas Rīgā ar
lidmašīnu, viņam radīsies iespaids, ka tās iedzīvotājiem ir
nopietnas problēmas ar atmiņu. Viņi neatceras kā izskatās viņu
automašīna! Vai gan citādi tie lidostas stāvvietā par varītēm
spiestos ar saviem dzelzs rumakiem tuvāk maksāšanas automātam, tā
radot reālu sastrēgumu tur, kur to nespētu izveidot pat ķīnieši?
Vienīgais loģiskais izskaidrojums - aizmāršīgajiem īpašniekiem ir
bail aizmirst kā izskatās viņu auto un kurā rindā tas atrodas.
Lidosta gan ir īpašs gadījums, jo vakaros spriedzes uzturēšanai
stāvvieta praktiski nav apgaismota, un personas ar acīmredzamu
diversanta pieredzi mēdz "mīnēt" laukumu ar pamestiem bagāžas
ratiņiem.
Tālāk - trakāk. Viegli satrauktais, tomēr joprojām optimistiskais ciemiņš dodas tur, kur dodas visi pilsētas viesi - uz centru. Pa ceļam viņš gandrīz ietriecas automašīnā, kas atstāta tur, kur viņa dzimtajā pilsētā pat nedrīkst domāt par apstāšanos - četrjoslu ielas malā. "Savādi, pavisam savādi," murmina nu jau pavisam apjukušais auslanders, "nekad neesmu pieredzējis tik masveidīgu amnēzijas gadījumu. Viņi neko neatceras!" Jo ticis līdz Dzirnavu ielai viņš pamana nelaimīgo, kurš laikam aizmirsis, ka viņa mašīna ir tikpat gara kā vakar un neietilpst par pusmetru īsākā "kabatā" ielas malās. Tāpēc nelaimīgais iestumj spēkratu šķībi, un izklaidīgu skatienu dodas savās gaitās.
Šaurība neattaisno līdzekļus
Ja nu mūsu iedomātais varonis tomēr apspiež sevī vēlmi
neatskatoties mukt no šīs apsēstās pilsētas, viņš, būdams pēc dabas
izpalīdzīgs, noteikti grib atvieglot nelaimīgo autistu ciešanas. Ko
viņam varētu ieteikt - izvietot lielveikalu stāvvietās glābšanas
riņķus, izsniegt katram lidostas apmeklētājam attēlu ar viņa
automašīnu un dalīt ielas malās bezmaksas mērlentes? Laikam jau nē.
Autostāvvieta, lai kāda un kur tā būtu, apdraud mūsu
privātīpašnieku pašapziņu. Starp divām baltām līnijām nomērītā
vieta aizņem ap desmit kvadrātmetru, tomēr ir tik šaura, ka blakus
esošais auto aizskar mūsu privāto telpu tāpat kā cieši blakus
stāvošs pasažieris sabiedriskajā transportā. Vai šaurība un raizes
par saskrāpētām durvīm ir iemesls, lai aizņemtu vietu, kas domāta
diviem auto? Man arī nepatīk buktes durvīs, tomēr es neatbalstu
automašīnas ieparkošanu pa diagonāli pāri divu auto vietām un
tamlīdzīgas izdarības, ko praktizē pat daži mani kolēģi. Redzot
invalīdu stāvvietā atstātu auto, kas, protams, nepieder cilvēkam ar
kustību traucējumiem, man gribas aizspiest degunu, jo šāda cūcība,
ir tas pats, kas, piedodiet, aptaisīties publiskā vietā. Nevērība
pret citiem agri vai vēlu atspēlējas uz mums pašiem. Un tā kā mēs
neesam vēži - vientuļnieki un nestiepjam savus auto uz muguras kā
gliemežvākus, aizklājot ieeju ar spīlēm, nāksies trenēt atmiņu un
apgūt labas manieres.