1940.gads Latvijā. Pateiktais un nepateiktais

Mēs strādājām komunistu iestādēs, rūpnīcās, kolhozos. Bija taču iespēja pieteikt bada streiku un nestrādāt, kamēr Latvija nav atbrīvota. Katrs desmitais pieaugušais bija LKP biedrs - tātad, labprātīgs kolaboracionists. Berklavs vēl 1988. gadā teica, ka visiem latviešiem jāstājas partijā, lai tādā veidā pasargātu Latviju no pārkrievošanas. Komunistiskā krievu fašisma iekārtā nebija citas iespējas kā strādāt ,pretējā gadijumā bija iespējas nonākt Sibirijā. Varēja tikai izvēlēties vai strādāt fizisku darbu vai garīgu. Garīgu darbu strādājot bija lielas iespējas kļūt par kolaborantu. Es nedomāju ,ka Ulmani var uzskatīt par kolaborantu.Ja kolaborants tiek izsūtīts no Latvijas un nomirst cietumā,tad viņš taču nav kolaborants,un var būt tāda iespēja ka viņu noindē,kā "sociāli bīstamu". Manā skatijumā Ulmaņa lielākā vaina, vai pat var sacīt noziegums ir tas ka viņš izdarija valsts apvērsumu un padzina saimu ,un izveidoja nedemokrātisku iekārtu. Var patikt vai nē,bet rietumos tāda veida iekārtas sauc par fašistiskām. Par Berklavu es neko īpaši sliktu nezinu. Viņš,kad pēc Staļina nāves fašisms mazinājās, iestājās pret Latvijas kolonizāciju, un pēc tam atkal fašismam atgūstoties tika represēts un izsūtīts no Latvijas. Berklavs 1988gadā bija viens no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības vadītājiem.Protams ,ši kustība vaēja izveidoties ,tikai tad ,kad impērija Gorbačova laikā kļuva demokrātiskāka . Es,būdams LNNK ,meģināju iestāties Latvijas Komunistiskajā partijā.Tas man neizdevās,jo viņi ,laikam, uzskatija ,ka nacionālists tur ir nevēlams.Es nedomāju ,ka visi latvieši ,kas bija kompartijas biedri ,bija kolaboracionisti ,bet daudzi no viņiem slimoja ar "socialistiskā viltus internacionālisma" slimību.

Nedomāju, ka es uz vienu roku skaitāms, bet esmu viens no tiem, kurš K. Ulmaņa nodevības dēļ zaudēja daudzus piederīgos. Neuzskatu, ka G. Krumiņa pētijums ir interpretācija, bet ir viens no pirmiem soļiem atvert publikai tās faktu grāmatas vākus, kuru sakopoja Latvijas vadonis. Saprotu, ka vēl daudz citi fakti kā Ulmaņa, tā citu grāmatu vākos.

Pirmais Latvijas karogs ir tā sauktais "Līgo" karogs, 1873. g., 24. juhnijā. Tur redzams vaidelotis ar ozollapu labā rokā, bet kreisā roka rāda uz altāru ar upuruguni. Man nav iebildumu, ja atgriežamies pie šī karoga, jo tagad jau uz sarkanbaltsarkanā (kas parādijās tikai 1920to gadu sākumā) esam štempelējuši vai varam iedomāties Bībeli, sirpi un āmuru, Coca-Cola, McDonalda zīmolus. Karogu tik vienkārši nav attīrīt, ka viens otrs te iedomājas. Vaidelotis zināja, ko sludināja, un to zināja arī Pirmo dziesmu svētku rīkotāji, kas dziesmas ielīgoja Jāņu vakarā un turpināja pa Jāņu dienām.