Ziemassvētku dāvanas un arī dāvināšana bija 1995. gada 23. decembra SestDienas lielā tēma.
"Vismaz reizi gadā, Ziemassvētkos, ikvienam latviešu cilvēkam būtu vēlams noskaidrot, kurai ļaužu kategorijai viņš pieder – bērniem vai pieaugušajiem," rakstīja Egīls Zirnis. "Citās gada dienās tas nav tik svarīgi, tad, piemēram, tiek piedots, ka cilvēks, kas pieredzējis i Pirmo, i Otro karu, balso kā nesaprātīgs bērns, gatavs noticēt ikviena blēža solījumiem, savukārt mazs puišelis, kas nav iemācījies pat lasīt, mazgādams mašīnas vai ubagodams nopelna vairāk nekā diplomēts ārsts. Taču Ziemassvētkos viss nostājas savās vietās: ja tu esi pieaudzis, tad gādā, lai notiktu brīnums; ja bērns – neizrādi, ka zini vairāk, nekā bērnam jāzina, jo tas, kas daudz zina, nav laimīgs, bet parādiet man vecākus, kas negribētu savu bērnu redzēt laimīgu un nedarītu visu, lai viņš tāds būtu pēc iespējas ilgāk.
Bet kā lai mūsu klimatiskajā joslā zina, kad tuvojas Ziemassvētki? Ļoti vienkārši: pieaugušie kādu mēnesi iepriekš sāk terorizēt bērnus, likdami viņiem mācīties pantiņus un biedēdami ar vecīša žagariem, bet bērni kādu nedēļu pirms Ziemassvētkiem kļūst nemierīgi un sāk aizdomīgi grozīties gar skapja atvilktnēm, plauktiem, rakstāmgaldiem, veļas kastēm un citām slēptuvēm. To redzot, atliek vien sava psihogerontoloģiskās piederības noskaidrošana, un turpmākā rīcība jau ir tehnikas lieta: vai nu tu gribi dāvanas, vai arī gribi apdāvināt.
Kāpēc kaut kas jādāvina? Tāpēc, ka
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 23. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.40