23. augusts — diena, kas sašķēla Eiropu

Simtiem gadu visām kontinenta izglītotajām šķirām bija kopīga valoda — latīņu. Tāpat arī ikvienai izglītotai personai bija zināms kopīgs klasisko vērtību kopums. Jau viduslaikos Eiropa bija vienota Hanzas savienības tirdzniecības saitēm, bet renesanses laikos Eiropu saliedēja Florences un Portugāles tirgotāju centieni. Vēstures bagātība ir lielisks pamats diskusijām. Lai veidotu nākotni, vēstures izzināšana un izpratne ir visnotaļ izšķirošs faktors. Diemžēl centieni vienot kontinentu netika ierobežoti tikai ar relatīvi miermīlīgajām kultūras, zinātnes, ekonomikas un tirdzniecības jomām. Daudz biežāk tiem bija militārs un politisks raksturs. Ambiciozajiem vadoņiem, sākot ar Aleksandru Lielo un Frīdrihu Barbarossu līdz pat Napoleonam I, mūsdienu laikmeta sākumā izdevās sašķelt Eiropu. Taču XX gadsimts šajā ziņā bija īpaši postošs. Divos pasaules karos tika nonāvēti desmitiem miljonu eiropiešu. Taču vēl vairāk eiropiešu tika nogalināti divu nežēlīgu tirānu nesaudzīga aprēķina dēļ, kuri veica noziegumus gan pret pašu, gan citām tautām līdz tam nepieredzētos mērogos. Masu slepkavības ir tāda pati mūsu vēstures sastāvdaļa kā sasniegumi kultūrā un ekonomikā. Dibinot Eiropas Kopienu, viens no būtiskākajiem pamatojumiem bija nepieciešamība nepieļaut XX gadsimta postošo notikumu un šausmu atkārtošanos. Veidojot Eiropas nākotni, šis mūsu vēstures posms kopīgi jāizvērtē un arī atbilstoši jārīkojas. Bet tieši rīcība līdz šim nav bijusi pietiekami efektīva. Faktiski nav atzīta Hitlera—Staļina paktu slepeno protokolu visaptverošā ietekme uz visas Eiropas attīstību gadu desmitu garumā. Patiesībā šīs sekas jūtamas joprojām. Tomēr ir kāds datums, kuru var uzskatīt par visu to noziegumu sākumposmu, kurus izraisījuši abi tirāni. Tas ir 1939.gada 23.augusts. Tieši šim paktam seko invāzija Polijā, Baltijas valstu rafinēta okupācija un staļinistu veiktās masu deportācijas. Staļins un Hitlers šajos protokolos vienojās, kā Eiropa tiks sadalīta ietekmes zonās. Staļins atvēlēja Hitleram brīvu Rietumeiropas un Polijas daļas pārvaldi, pretī iegūstot pilnīgu kontroli pār Baltijas valstīm. Eiropa tika sašķelta uz turpmākajiem 65 gadiem. Tikai jauno valstu pievienošanās ES 2004. un 2007.gadā radīja priekšnosacījumus atveseļošanās procesa sākumam. Mēs vēlamies īpaši uzsvērt, ka atveseļošanās process ir tikai sācies. Bijušo PSRS okupēto vai padomju ietekmes sfērā esošo valstu pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. un 2007. ietekme ir izvērtēta no administratīvajiem, juridiskajiem un finansiālajiem aspektiem. Tomēr tā ir tikai leduskalna virsotne. Pārnacionālajām struktūrām, kuras veidojam, nepieciešama stabila, pamatīga Eiropas bāze, kopīgi mērķi un vēlme tos sasniegt. Tam nepieciešama pagātnes rētu sadziedēšana. Mums jāatzīst un jāanalizē ne tikai ES rietumu daļas, bet arī austrumu dalībvalstu pagātnes norises. Izprotot kā Eiropas rietumus, tā austrumus, svarīgi ir tos vienot, balstoties vēsturisko notikumu analīzē. Sintēze reti notiek pati no sevis. Parasti ir nepieciešams katalizators, punkts, no kura var sākties kristalizācija. Eiropas Atceres diena staļinisma un nacisma upuriem ir nepieciešama, lai tuvinātu abas ES puses, — tās, kas savulaik bija abās pusēs "dzelzs priekškaram". Eiropas Savienības vēsturē 23.augusts ir unikāls datums. Tas attiecas vienlīdz uz austrumiem un uz rietumiem, kā uz postkomunistiskajām, tā uz valstīm ar lielu demokrātijas pieredzi. Tas vieno abas totalitārās, noziedzīgās diktatūras. Tāpēc tieši 23.augusts var būt tas datums, kas simbolizē Eiropas atkalapvienošanos, to, ka šausmu pilnā pagātne paliek aiz mums. Ja Eiropas Savienībā 23.augusts tiks noteikts par Atceres dienu, mums būs simbols, lai kopā raudzītos kā pagātnē, tā arī nākotnē, un jauno dalībvalstu vēsture kļūs par kopīgās vēstures sastāvdaļu. Raksta autori — pieci EP deputāti — iesnieguši Eiropas Parlamentā deklarācijas projektu, kas paredz 23.augustu atzīt par visas Eiropas atceres dienu.