Anatolijs Gorbunovs, Māris Gailis un Jānis Ādamsons — tā bija līderu
trijotne, kas pirms 6.Saeimas vēlēšanām 1995.gada rudenī rotāja
Latvijas ceļa vēlēšanu plakātus. Pēc septiņiem gadiem Latvijas ceļš
kopā ar Tautas partiju jau atbalstoši vērtēja Centrālās vēlēšanu
komisijas (CVK) lēmumu svītrot J.Ādamsonu nu jau kā vienu no LSDSP
līderiem no kandidātu saraksta 8.Saeimas vēlēšanās. 2000.gada martā
Zemgales priekšpilsētas tiesa atzina, ka viņš bijis VDK Robežsardzes
spēku štata darbinieks un uz šī atzinuma pamata CVK liedza viņam
kandidēt. Politiķa domubiedri to vērtēja kā varas partiju pretreakciju
uz pedofilijas skandālu, kurā J.Ādamsonam kā parlamentārās izmeklēšanas
komisijas priekšsēdim bija būtiska loma.
Savukārt J.Ādamsons paziņoja par nodomu vērsties Eiropas Cilvēktiesību
tiesā (ECT), ko izdarīja 2003.gada sākumā. Šonedēļ pienāca ziņa, ka ECT
atzinusi par pamatotu bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra
J.Ādamsona prasību pret Latvijas valsti par nepamatotu vēlēšanu tiesību
ierobežošanu. Valdība plāno spriedumu pārsūdzēt.
Augstos amatos
ECT konstatējusi, ka vēlēšanu likumā normas, uz kuru pamata iesniedzējam tika liegts kandidēt vēlēšanās, nav pietiekoši skaidri definētas. Diena.lv jau rakstīja, ka ECT ir norādījusi — Satversmes tiesa 2006.gada 15.jūnija spriedumā jau rekomendējusi likumdevējam paredzēt iespēju individualizēt Saeimas vēlēšanu likumā noteikto ierobežojumu kandidēt, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas labā. Iesniedzējs atjaunotajā Latvijas valstī ir ieņēmis virkni svarīgu amatu.
Jau augusta puča dienās 1991.gadā J.Ādamsons paziņoja par atvaļināšanos no PSRS Jūras kara flotes, kurā dienēja Tālajos Austrumos. Ar toreizējā Latvijas valdības vadītāja Ivara Godmaņa un aizsardzības ministra Tālava Jundža atbalstu viņam 1992.gada vasarā izdevies atgriezties Latvijā, tagad atgādina J.Ādamsons. Viņš 1994.gada aprīlī tika iecelts par Robežsargu brigādes komandieri, bet novembrī kļuva par iekšlietu ministru Māra Gaiļa (toreiz — LC) valdībā. No LC viņu ievēlēja 6.Saeimā, bet 7.Saeimas vēlēšanās politiķis jau bija LSDSP jeb sociāldemokrātu saraksta galvgalī. Būdams parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdis, J.Ādamsons 2000.gada februārī no Saeimas tribīnes paziņoja par augstu valsts amatpersonu — Andra Šķēles, Valda Birkava un Andreja Sončika — saistību ar pedofilijas lietu. Taču tikai 2002.gada nogalē pēc deputāta pilnvaru beigām viņam tika celta apsūdzība par aizskarošu ziņu izplatīšanu, jo Saeima nebija piekritusi kriminālvajāšanas uzsākšanai pret deputātu. Viņš tika notiesāts par valsts varas graušanu un sodīts ar vairāk nekā 10 000 latu lielu sodu.
Tagad dzīvo laukos
Nemanāmāk notika J.Ādamsona kārtējā politiskās piederības maiņa 2005.gadā, kad viņš izstājās no LSDSP un pārgāja uz Saskaņas centra dalīborganizāciju — Tautas saskaņas partiju. Jau gadu J.Ādamsons dzīvo nevis Rīgā, bet laukos Ogres rajonā. Viņam ir gadu veca meita Marija. Politiķis palepojas arī ar vecāko meitu Anitu no pirmās laulības, kura dzīvo Tālajos Austrumos, tur universitātē ir beigusi Svešvalodu fakultāti un studējot otrā augstskolā. Ļoti nekonkrēti J.Ādamsons runā par tagadējo maizes darbu, kas esot saistīts ar uzņēmumu, kurš neesot reģistrēts Latvijā. Uz vaicāto, vai ar nopelnīto var iztikt, J.Ādamsons atbild: "Pietiek."
Viņš pieļauj, ka varētu kandidēt 10.Saeimas vēlēšanās, bet īstas pārliecības neesot. To būtu vērts darīt, ja varētu, piemēram, īstenot kopā ar domubiedriem sagatavoto nacionālās drošības koncepciju. Viena no viņa idejām ir Aizsardzības un Iekšlietu ministriju apvienošana. Iespējams, J.Ādamsons kandidēs jau Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ko varētu darīt neatkarīgi no ECT sprieduma, jo EP vēlēšanu likums viņam to neliedz. SC līderis Nils Ušakovs sacīja, ka J.Ādamsons ir aktīvs apvienības biedrs un, ja pieņems lēmumu kandidēt vēlēšanās, tas būšot tikai gods sarakstam.
Segliņš nesveicināsies
Bijušais LSDSP ģenerālsekretārs, tagadējais tās līderis Jānis Dinevičs, kura vadībā 2002.gada vasarā pie Kongresa nama no kandidātu saraksta svītrotā J.Ādamsona aizstāvībai notika populāru mūziķu koncerts Roks par tiesisku valsti, tagad negrib vērtēt bijušā kolēģa politisko darbību. Taču toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), kurš šajā amatā ir arī tagad, savu viedokli izteica nevilcinoties. "Manās acīs viņš visu mūžu paliks zemisks, pretīgs nelietis. Nekad dzīvē viņam roku nesniegšu, jo viņš ir tas cilvēks, kas organizēja pedofilijas skandālu," Dienai sacīja M.Segliņš, kura vārds arī tika piesaukts skandāla kontekstā. M.Segliņa dzīvesbiedre toreiz gaidījusi bērniņu, un viņam tas bijis vēl smagāk. Ministram nav pieņemama politiskā cīņa uz safabricētu materiālu pamata, kas tiklab varējusi būt ar iekšēju politisku motivāciju, kā arī darbība plašākā kontekstā, lai diskreditētu Latvijas valsti pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.
J.Ādamsons joprojām sevi uzskata kā neērtu oligarhiem, kā dēļ esot saņēmis triecienus. Viņš atsaucas uz izmeklēšanas komisijas vairākuma viedokli, kuru viņš tikai esot publiskojis. Aizdomas, ka viņš, iespējams, būtu darbojies Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēs, J.Ādamsons noraida, viņš arī nekad neesot saņēmis nekādu atbalstu no šī cilvēka. Pazīstami gan viņi esot jau kopš 90.gadu sākuma, kad Ventspilī tikuši veidoti Jūras spēki. J.Ādamsons atšķirībā no partijas biedriem LC un LSDSP nav balsojis ne par Gunta Ulmaņa ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā, ne arī 1999.gadā par Vairu Vīķi–Freibergu. Viņu J.Ādamsons neesot pazinis, bet G.Ulmanis "neatbilda maniem priekšstatiem par prezidentu".
Bijušais LC biedrs Kārlis Leiškalns (TP) nedomā, ka darbs izmeklēšanas komisijā būtu nospēlējis noteicošo lomu J.Ādamsona politiskajā karjerā, jo viņš tajā nebija viens, bet "tika izmantots kā peramais zēns". Viņaprāt, J.Ādamsons cieta no vēlēšanās nemitīgi būt varonim, "nēsāties ar murgainiem kompromatiem". J.Ādamsons ticis uztaisīts par zvaigzni ar LC naudu, un iznāk, ka partijas resurss ticis vērsts pret pašu Latvijas ceļu. Tā drīzāk bijusi atsevišķu personu nepatika pret cilvēku, kas nodevis savējos, pieļauj K.Leiškalns.