AIDS: trauslā robeža starp patiesību un meliem

decembrī, Pasaules AIDS dienā — tik dažādi cilvēki piesprauž pie apģērba sarkano lentīti un iededzina svecītes? Savukārt citi, neredzot izeju no strupceļa, uzdod sakramentālo jautājumu: "Kāpēc es? Kāpēc AIDS?" Bailes un riebums Šie vārdi nav metafora, bet termins. Pirms divdesmit pieciem gadiem iesākumā Lielbritānijā, tad vienlaikus arī ASV un citās Eiropas valstīs masu medijos tika veidotas pirmās plaša spektra profilaktiskās kampaņas Stop AIDS. Pamatā tām bija bailes un riebuma modelis, kas, neskatoties uz sākotnēji it kā cēlo mērķi, proti, pielietojot tā saucamo šoka terapijas metodi, nekavējoties pasargāt cilvēkus no inficēšanas draudiem, gala rezultātā diemžēl sasniedza gluži pretējo efektu... Tika tiražēts mietpilsoniskais pretīgums pret HIV/AIDS inficētajiem un slimajiem cilvēkiem. Uz apjukušajiem skatītājiem no TV ekrāniem sāka gāzties aisbergi un sagrūt kalni; kapsētās krita krusti un vaļā vērās kapenes, no kurām uzcēlās baisie miroņi un pretīgie mošķi līķautos — AIDS upuri. Diktori lasīja tekstus aizkapa balsī. Nāve ar izkāpti dzinās pakaļ un vajāja "izdzimteņus homoseksuālistus"; inficētie grēcinieki dega elles liesmās. Avīzēs un žurnālos tika publicētas karikatūras, kā arī komiksi, kuros AIDS slimniekiem bija atvēlēta potenciālo teroristu loma utt. Likumsakarīgi kā dievbijīgas vecmeitas un "kārtīgie" vidusmēra pilsoņi ar neremdināmu apsēstību sāka bruņoties ar krucifiksiem un svēto ūdeni, lai atgaiņātos no AIDS izplatītājiem. Idiotiski simboli un stulbi tēli iesakņojās cilvēku prātos. Gaisā virmoja kaislības, radās ideja, ka HIV/AIDS inficētajiem un slimajiem cilvēkiem būtu jārada speciāli rezervāti, lai tādējādi ierobežotu epidēmiju. Kļūdas tika labotas nekavējoties — neskatoties uz ieguldītajiem līdzekļiem, kampaņas pārtrauca. Šķiet, attapās arī sabiedrība. Iecietība un žēlsirdība Varenu humāno impulsu AIDS profilaksei devusi kultūras un mākslas cilvēku līdzdalība — spoži vārdi, izcili talanti! Tas bija laiks, kad tika radīti apbrīnojumi smalkjūtīgi mākslas darbi, laiks, kad it kā no jauna atdzima labdarība. Tomēr izcilā māksla izrādījās ne pa prātam mietpilsoņiem. Viņiem cēli mērķi šķita pārāk tāli un nesasniedzami; saturs likās iluzors; metaforas — nesaprotamas. Savukārt tikko radītās jaunās fobijas bija kā daļa no pašu miesas un asinīm. Naids un neiecietība pret citādo pieņēmās spēkā, bailes un riebums — pēc ķēdes reakcijas principa sāka atražot sevi pašu. AIDS profilakse un epidēmijas ierobežošana varēja nonākt strupceļā: baidoties no sabiedrības cēlajām dusmām, cilvēki sāka izvairīties ierasties uz izmeklēšanu, pat ne uz anonīmu. Bija pamatotas bažas, ka HIV infekcijas izplatīšana, iespējams, kļūs neprognozējama, jo tā tiks iedzīta pagrīdē, kur turpmāk nekontrolējami izplatīsies... Un tomēr, pateicoties tam, ka toleranta sabiedrības daļa nepiekāpās un faktiski uzcēla humānu aizsprostu, tuvojoties baisajām naida un neiecietības cunami vilnim, tas nenotika. Kopš tā laika AIDS vairs nekad nebūs tikai medicīniska vai šauri zinātniska problēma, bet arī sociāla. Mūsu pašu problēma, jo var skart ikvienu.Fenomens vai paradokss? Pirms pieciem gadiem 1.decembrī Vatikānā kardināls Havjers Losano Barragans savā uzrunā, kas bija veltīta Pasaules AIDS dienai, akcentēja šīs slimības fenomenu — tā esot gara patoloģija, kas ietekmē ne tikai ķermeni, bet arī personību, cilvēku savstarpējās attiecības, viņu sociālo un ģimenes dzīvi, kam seko morālo vērtību krīze: "Since the phenomenon of AIDS is a pathology of the spirit, which besides the body involves also the whole person, their interpersonal relationships, their social and family life and is often accompanied by a crisis of moral values." Savukārt citi kopš sākta gala runāja par paradoksu, ka AIDS ir nevis ienaidnieks, bet skolotājs. Ka šī neārstējamā slimība vienlaikus piedāvā arī izārstēšanos — vakcīnu —, jo aicina uz garīgo augšāmcelšanos un veicina ģimenes ideāla atdzimšanu, uzticību laulībā, atbalstu tuvajiem un mīļotajiem, saudzīgu attieksmi citam pret citu. Lūk, kāpēc šodien, 1.decembrī, ir vērts iegaumēt bargo mācību stundu, ko mums sniedza AIDS: cik trausla īstenībā ir šī robeža — starp patiesību un meliem, mīlestību un nodevību, dzīvību un nāvi. Un ja gada vistumšākajā laikā mēs izvēlēsimies labo, nevis ļauno, tad šodien Pasaules AIDS dienā iededzināsim svecīti, lai cilvēkiem, kuriem nelaime aptumšo dvēseli, kļūst gaišāk!