Aivars Ozoliņš: Agonija
Krīze smagi skar visus līdzšinējās paternālistiskās sistēmas elementus "varas centrā", taču arī tās atvasinājumus "uz vietām" jeb pašvaldībās. Sistēma balstās uz kontroli pār resursiem, tāpēc to piepešs un akūts deficīts "centrā" iedarbina dalītāju pašsaglabāšanās instinktu, kas izpaužas kā centrbēdze. Gan no valsts varas turētājiem, gan no pašvaldībām arvien uzstājīgāk skan aicinājumi pēc decentralizācijas, pašvaldību pilnvaru palielināšanas, pat pēc valsts federalizācijas.
Valda Dombrovska (JL) valdības tapšanas laikā TP kategoriski prasīja pārcelt no tās vairs nekontrolētās Finanšu ministrijas uz arvien kontrolēto Vides un reģionālās attīstības ministriju ES fondu naudas līdzfinansējuma pārraudzību. Tas neizdevās, tāpat neizdevās iegūt nevienu no tā dēvētajām saimnieciskajām ministrijām, un partijas vecbiedrs Gundars Bērziņš tagad secina, ka "politiskā vara, sevišķi centrālā, nespēj īstenot savas funkcijas", "padarīta rīcībnespējīga", "ir beigusies", un "vienīgās cerības šobrīd liekamas uz pašvaldībām", tā ka "var izveidoties pašvaldību sapulce, kura būs spiesta pārņemt varu līdz brīdim, kamēr būs ievēlēts rīcībspējīgs prezidents un rīcībspējīga Saeima". (Šāda rīcība atbilstoši Krimināllikuma 80.1 pantam — "Apvienošanās organizācijā ar mērķi gāzt Latvijas Republikas valsts varu" — būtu sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. Vai Bērziņš ilgojas pēc Rubika lauriem?)
Šāda "sapulce" pretenzijas uz lielāku varu pieteica jau martā, kad Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) savā kongresā Skrundā izvirzīja prasības "atzīt pašvaldības regulējošās tiesību normas par ieteicamām, nevis obligātām" un atļaut pašvaldībām "patstāvīgi noteikt, kādas atkāpes no likumu un Ministru kabineta noteikumu normām ir spēkā pašvaldības teritorijā". Un pat pilnvaroja savu domi lemt par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu un "par kopīgiem pašvaldību ārkārtas pasākumiem (streiku, aicinājumu izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas vai citu pasākumu)".
Ka augstākā valsts vara esot "pilnīgi apstulbusi" un "pilnīgi paralizēta", sludina arī smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais un ietekmi zaudējošais "oligarhs" Aivars Lembergs, bet pašvaldību lomas pastiprināšanu valsts pārvaldē piesola pat tādi politikas margināļi kā Demokrāti.lv. Ekonomists Juris Osis iet pat tālāk par LPS pagastvečiem — viņaprāt, Latvijas laukos vajadzētu veidot federālas valsts "iezīmes", lai reģionos "nosacīti" darbotos pat vietējais parlaments. Viņš ieteic izveidot otrā līmeņa pašvaldības — apriņķus, kuri būtu četri vēsturiskie Latvijas novadi plus Rīga un Rīgas reģions.
Vēsture nudien atkārtojas kā farss. Andris Šķēle jau 1996. un 1997.gadā piedāvāja "4+1" apriņķu modeli, taču nevis valsts federalizācijai, bet gan gluži otrādi, kā līdzekli varas centralizācijai — idejas līmenī tolaik virmoja, ka valdība ieceltu šo lielo apriņķu tādus kā prefektus.
Ieceres pamatā, kā tagad varam pilnam novērtēt, bija Šķēles "vīzija" par valsti, ko viņš prezentēja ziņojumā Saeimai 1996.gada 18.aprīlī.
"Salīdzināt valsti ar uzņēmumu ir ērta metafora. Labs uzņēmums ir tas, kurā valda kārtība un kura ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem… tāds, kurā strādnieki saņem labas algas un saņem tās laikā, un par viņiem tiek maksāts sociālais nodoklis… tāds, kurš nepamet savus darbiniekus nelaimē un neaizmirst tos, kuri visu mūžu ir nostrādājuši uzņēmumā un aizgājuši pelnītā atpūtā. Labs uzņēmums ir tas, kurš domā par jaunās paaudzes izglītošanu. (..) Līdzīgi ir ar valsti."
Šķēlem tā bija ērta, taču demokrātiskai valstij perversa metafora, jo — par strādniekiem tā kā būtu skaidrs, bet kas tad ir uzņēmuma īpašnieki? Taču, kad jau nesanāca ar prefektiem apriņķos, topošais īpašnieks izveidoja uzņēmuma menedžeru komandu — Tautas partiju (ar visām solītajām garantijām veterāniem un pat jaunās paaudzes izglītošanu).
Modelis bija tik efektīvs, ka to ar saviem "zaļajiem zemniekiem" bija spiests atdarināt gan Lembergs, kas pirms tam bija izlīdzējies ar sev vajadzīgā pasūtīšanu jebkurām partijām, kuras nonāca pie varas, gan vēlāk Ainārs Šlesers, kas Šķēles valsts mēroga projektu ieviesa gan tikai kā grupējumu no abiem dižvīriem atkarotas jomas apsaimniekošanai, bet nu gribētu paplašināt līdz Rīgas mērogam pēc Maskavas mēra Lužkova varenā grupējuma parauga.
Modelis bija nolemts neveiksmei, kā to parādīja "īpašnieku" izviršana trekno gadu "gāzi grīdā" šķērdēšanas orģijās. Krīze un kredītu izsīkums atklāja, ka apskurbušie "darītāji" izsmēluši "uzņēmumu" tukšu. Viņu izmisīgā mešanās tagad uz pašvaldībām ir mēģinājums iekampt pēdējo skābekli.
(Tas arī lāgiem notiek kā parodija. Šķēle 1997.gadā postulēja, ka "nauda seko skolēnam, lai viņš un viņa vecāki varētu izvēlēties skolu". Tagad līdz ar cerībām uz pašvaldībām kā sistēmas pēdējo glābiņu dzirdam dedzīgus argumentus, ka naudai jāseko skolēnam tikai līdz pašvaldībām, kuras to vislabāk sadalīšot.)
Dalāmo resursu piepešs izsīkums ir padarījis līdzšinējos valsts "īpašniekus" par šīs valdības ķīlniekiem. TP ir spiesta vēlēt pašas nemīlētajai valdībai izdošanos, ja grib saglabāt vismaz cerības uz palikšanu politikā pēc Saeimas vēlēšanām. Labākas izredzes pašvaldību vēlēšanās tai sola resursu saņēmēju atkarība no brūkošās feodālās patronāžas sistēmas un vēlme to saglabāt. Taču kādas absurdas "federālas" pašvaldību varas pretnostatīšana centrālajai būtu "darītāju" diversija pašiem pret sevi.
Ekonomikas krīze ir iedzinusi valsts kā uzņēmuma ideoloģiju un praksi pēdējā — nolemtības apburtā loka — stadijā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.