Tas bija viens no partiju īpašnieku priekšvēlēšanu taktikas pamatprincipiem — salikt kaut vai visos piecos vēlēšanu apgabalos sarakstu priekšgalā vienus un tos pašus populārus cilvēkus, kuri tad "vilka" partijas sarakstu, paši tika ievēlēti, protams, no tikai viena apgabala, tā ka no citiem apgabaliem viņu vietā deputātu mandātus ieguva zem ievēlēto svītras sarakstā palikušie.
Tagad likumā noteikts, ka vienu un to pašu kandidātu varēs pieteikt tikai viena nosaukuma kandidātu sarakstā vienā vēlēšanu apgabalā. (Ja kāds kandidāts tiks pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai viena nosaukuma kandidātu sarakstā dažādos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra tiks svītrota visos kandidātu sarakstos.)
Šādi vēlēšanu likuma grozījumi bija viens no trim Valsts prezidenta Valda Zatlera uzdevumiem Saeimai. Savā ziņā dīvaini, ka šos Jaunā laika iesniegtos priekšlikumus, kuri attiektos jau uz tuvākajām vēlēšanām, Saeima, būdama atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu draudu priekšā, galu galā tomēr atbalstīja ar vairāk nekā divām trešdaļām balsu, kamēr ar otru uzdevumu — Satversmes grozījumiem, kuri ļautu arī tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, — deputātiem iet daudz smagāk, kaut gan šādi Satversmes grozījumi attiektos tikai uz nākamo Saeimas sastāvu. Lai kāda ir bijusi katra tautas priekšstāvja motivācija, varbūt domāsim pozitīvi un uzskatīsim, ka viņi pret valsts pamatlikumu izturas ar lielāku atbildību nekā pret savām un savu partiju izredzēm nākamajās vēlēšanās.
Nākamajās vēlēšanās partijām būs jāatrod krietni plašāks sarakstu līderu loks, lai pietiek pieciem apgabaliem. Tas radīs problēmas mazākām partijām un dažādiem viena cilvēka biznesa projektiem, toties varētu veicināt partiju iekšējo demokrātiju un konkurenci.
Tiesa, ir dzirdēts arī gluži pretējs pareģojums — ka tagad partiju īpašnieku vara tikai pieaugšot, jo tie nu jau dzelžaini pieskatīšot, lai sarakstos tiek tikai viņiem paklausīgi cilvēki, un neatstāšot izredzes iekļūt Saeimā "lokomotīvju" atbrīvotajās vietās arī pa kādam deputātam no "vienkāršās tautas".
Taču, pirmkārt, tā kā paļauties tikai uz "lokomotīvēm" vairs nevarēs, partiju vadītājiem būs jārēķinās, ka, dodami priekšroku sev paklausīgajiem, viņi riskē piedāvāt vēlētājiem netīkamus vai vienkārši nepazīstamus kandidātus. Ar lojalitāti partijas īpašniekam vien vairs var nepietikt, lai taptu par deputātu, var izrādīties, ka vajag, lai par tevi arī balso. Otrkārt, tieši pašreizējā sistēma nodrošina partijām balsošanas mašīnu Saeimā, kur, šķiet, teju vai puse no ievēlētajiem ir bez jebkādas vērā ņemamas politiskās darbības pieredzes vai pat vispār nav piedalījušies priekšvēlēšanu kampaņā un, būdami vai nu sportisti un citādi populāri personāži, vai nu šo personāžu Saeimā ievilktas pelēcības, piepeši attapušies uzreiz kā "tautas kalpi" jeb diži kungi — valsts augstākie likumdevēji.
Šo likuma grozījumu mērķis un jēga ir tuvināt deputātu kandidātus saviem vēlētājiem. Vēlēšanu reformas biedrība, kas šos grozījumus ieteica, piedāvā tam pašam mērķim izdarīt likumā vēl divus — pirmkārt, sadalīt pašreizējos piecus vēlēšanu apgabalus un izveidot četrpadsmit, otrkārt, noteikt, ka vēlētājs var balsot tikai tajā apgabalā, kurā ir deklarējis dzīvesvietu.
Šis otrais droši vien izraisīs iebildumus par tādā gadījumā neizbēgamu vēlētāju aktivitātes samazināšanos, taču ir loģisks, ja uzskatām, ka nav liela bēda, ja parlamentu ievēl šaurāks, toties politiski aktīvāks pilsoņu loks, kas savus pārstāvjus turklāt arī pazīst.
Ja tā, tad arī vēlēšanu apgabalu skaita palielināšana, proti, izmēru samazināšana, būtu loģisks solis, it īpaši, ja šādu piedāvājumu salīdzina ar palaikam dzirdēto priekšlikumu noteikt visu Latviju par vienu vēlēšanu apgabalu. Tā būtu atgriešanās pie tām pašām "lokomotīvēm", un grozāmie saraksti, kas tiek piedāvāti komplektā, to nenovērstu — partijas sarakstā padsmitais numurs no otras Latvijas malas paliktu vismaz tikpat svešs konkrētam vēlētājam kā līdz šim padsmitā drezīna aiz kādas partijas "lokomotīves".
Turklāt tas varētu būt pretrunā ar Satversmi, kurā teikts, ka Latviju sadala vēlēšanu apgabalos. Tāpēc šie Vēlēšanu likuma grozījumi ir labs paraugs, kā uzlabot valsts politisko sistēmu esošās konstitūcijas ietvaros. Savukārt mainīt likumus, lai nevis paplašinātu, bet gan sašaurinātu deputātu atbildību vēlētāju priekšā, gan nebūtu labs darbs.