Tas nebija tas "Skrundas lokators", kuru 1995.gada 4.maijā uzspridzināja nepabeigtu, kā paredzēja 1994.gadā noslēgtā vienošanās ar Krieviju. Saskaņā ar šo vienošanos vecais lokators jeb Kombināts turpināja darboties vēl četrus gadus, bet pēdējās karaspēka vienības šo militāro pilsētiņu atstāja tikai 1999.gada rudenī.
Vēl pēc gada pie varas Krievijā nāca Vladimirs Putins. Tad vairs nebūtu iespējama tāda vienošanās, kādu prezidents Guntis Ulmanis bija tikai sešus gadus pirms tam parakstījis ar prezidentu Borisu Jeļcinu (par spīti TB, LNNK un citu ar mugurkaula smadzenēm domājošo "nacionālpatriotu" kampaņai pret līgumu, ko viņi dēvēja par "nodevību"). Bez šā līguma Latvijā pašlaik, ļoti iespējams, arvien būtu kāda Krievijas militārā klātbūtne un pavisam citādi šeit tagad izklausītos Kremļa valdnieku solījumi aizstāvēt savus pilsoņus citās valstīs un Krievijas ģenerāļu draudi, ka tie spējot iznīcināt jebkuru ienaidnieku.
Latvija un arī tās drošības situācija pasaulē ir mainījusies tik ļoti, ka desmit un piecpadsmit gadu seni notikumi nu var šķist sirma vēsture. Ir vērts uz šo vēsturi atskatīties kā uz atgādinājumu par politiķu atbildību. Atskatoties īpaši labi redzam, kāda mata tiesa šķīra šo Latviju, kurā, par laimi, dzīvojam, no tās, kurā pašlaik diezin vai justos droši.