Atguvušies no pirmsreferenduma izbīļa, politiskie lēmēji neslēpti rāda, ka tie 608 tūkstoši pilsoņu — 40 procenti visu balsstiesīgo jeb divas trešdaļas šīs Saeimas vēlēšanās piedalījušos —, kuri sestdien balsoja par tautas tiesībām ierosināt Saeimas (pirmām kārtām tieši šīs Saeimas) atlaišanu, viņiem nav nekas. Esot "jāanalizē" un "jāizpēta", "ko šie 600 tūkstoši domājuši", Dobelis bilda, taču "netrakosim, mums nav nekur jāskrien".
Nekur neskries — ne paši prom no siles, ne grozīt Satversmi tā, lai viņus var padzīt tauta.
Valsts prezidents Valdis Zatlers šajā reizē izrādījās esam ērts polsteris starp tautas neapmierinātību ar lietu kārtību un lietu kārtotāju pilnīgu nevēlēšanos kaut ko mainīt. Viņa uzruna Saeimai trešdien izskanēja tā kā ne īstajā vietā, tā kā ne īstajā laikā.
Zatlera apņemšanās uzreiz pēc referenduma apspriest tā rezultātus ar Saeimā pārstāvētajām partijām jau svētdienas vakarā bija noplakusi līdz lēmumam neko neapspriest, bet uzrunāt Saeimu ārkārtas sēdē. Pēc šādām uzrunām diskusijas Saeimā parasti nenotiek, un prezidijs kopā ar frakciju padomi jeb valdošo partiju vairākums nolēma, ka arī šoreiz nevajag. Pēc 34 deputātu pieprasījuma prezidijs sasauca vēl vienu ārkārtas sēdi, taču arī tajā diskusijas nenotika — viens deputāts runāja par, viens pret Pilsoniskās savienības frakcijas priekšlikumu dibināt apakškomisiju Satversmes grozījumu izstrādāšanai, tad parastā vairākuma balsošanas mašīna to noraidīja.
Un Zatlers aizsteidzās uz Pekinu. Vai gribēts vai ne, radīts iespaids, ka Latvijas prezidentam savas tautas nobalsošana bija epizode starp diviem svarīgākiem notikumiem — balagānu Jaunais vilnis, kura rīkotājus aicināt uz Pili pēc valsts himnas ķēmošanas, un olimpiskajām spēlēm, kuru rīkotājiem komunistiem ar savu klātbūtni apliecināt, ka "mēs par vienu Ķīnu".
Jā, nu, bija jau arī prezidenta uzruna Saeimai. Taču tajā vairs nebija pirmītējā piedraudējuma, ka viņš varētu likt lietā tādu "piespiešanas mehānismu" kā ierosinājumu atlaist Saeimu, ja tā līdz Ziemassvētkiem netiks galā ar grozījumiem Satversmē. Tāpēc uz viņa sacīto, ka "tik lielas sabiedrības daļas vēlmi nav iespējams ignorēt", Saeimas vairākums jau mēmi atbild, ka ir gan iespējams. Uz mudinājumu, ka šī esot "iespēja atvērt durvis uzticībai" un "atjaunot vēlētāju uzticību valsts varai" — klusums, nav vērts pat apspriest. "Es ticu jums (..) Uz jums cer visi Latvijas iedzīvotāji, ikviens, kas vēlas dzīvot labākā, tiesiskā valstī, taisnīgākā Latvijā. Jūsu vienota rīcība var likt viņiem noticēt. Jūsu neizlēmība un bezdarbība — vilties." Tici vien, un lai šie cer — nāksies vilties.
Visi Latvijas iedzīvotāji patiesībā jau sen vairs uz to necer. Tāpēc nevar dēvēt par vilšanos valdošās koalīcijas atgriešanos pie parastās uzpūtīgās vienaldzības, līdzko apdraudējums garām. Katrā ziņā tie, kuri referendumā balsoja par tiesībām atlaist Saeimu, darīja to ne jau tādēļ, lai pamudinātu šos kungus atjēgties, ka viņi ir tautas kalpi, bet gan tieši tāpēc, ka viņiem vairs netic un necer uz viņu vēlēšanos dzīvot "labākā, tiesiskā valstī". Vēlētāju uzticība tiem rūp tikai reizi četros gados, kad to izblēda ar meliem un nopērk par naudu. Valsts vara ir tikai līdzeklis korporatīvai "shēmošanai", tiesiskums nozīmē shēmošanas arhitektu pasargāšanu no atbildības likuma priekšā, demokrātija — oligarhu zoodārzos pieņemto lēmumu bezierunu apstiprināšanu Saeimas balsotavā.
Pirms referenduma pašreizējā prezidenta tēvs Ilgonis Zatlers TV3 raidījumā Nekā personīga par stāvokli valstī pateica: "Mani šausmina tas, kas te notiek." Sestdien ar savu balsojumu to pašu pateica vairāk nekā 600 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Var vaicāt, kam tā ir "smaga sakāve"? Vai valdošie priecājas, ka viņi nu ir sakāvuši Latvijas sabiedrību, savus vēlētājus ieskaitot? (Jo diezin vai apgalvos, ka tik milzīgs atbalsts pausts dažām opozīcijas partijām.) Tad jāsecina, ka, nudien — savu lodi nedzird.
Bet apakškomisiju Satversmes grozījumu izstrādāšanai Juridiskā komisija abu ārkārtas sēžu starplaikā izveidoja. (Dzintars Rasnačs (TB/LNNK) pat paziņoja, ka tā tikšot taupīti līdzekļi, jo par darbu apakškomisijās deputāti saņemot divreiz mazāk nekā komisijās; tikai nepieminēja, ka Saeima uz mēnesi pagarināja pavasara sesiju, lai varētu nerīkot vienā dienā abus šā gada referendumus, kas katrs izmaksā divus miljonus.) Taču jau tagad ir skaidrs, ka, tā kā paši atkal Saeimā jūtas droši vismaz divus nākamos gadus līdz vēlēšanām, vairākuma deputātiem rūp vienīgi tautas protesta uzbangojuma nomudžināšana un aizmiršana, tāpēc diskusijas par Satversmes grozījumiem būs garas, plašas un gaudenas.
Jeb, kā to pavisam atklāti un ciniski žurnālistiem pēc sēdes pateica Tautas partijas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis: "Ar cilvēkiem varēs runāt tad, kad viņiem galviņas būs atkarsušas."
Viņa lielākā kļūda — nevar neko sarunāt ar cilvēkiem, kuri šiem runātājiem vairs netic. Tāpēc diezin vai var cerēt uz "galviņu atkaršanu".