Aivars Ozoliņš: Atlaist Saeimu?

Taču krīze nav tikai ekonomikā, bet jau labu laiku arī šajā partijā, kurai tomēr ir kaut kāda, ja arī tikai želejas loma jau četrus gadus valdošās koalīcijas kopā saturēšanā, bet krīzes situācijas mudina arī uz radikāliem risinājumiem. Runas par Saeimas atlaišanu līdz šim virmoja kā mazāk reāla iespēja kontekstā ar vairāk iespējamo valdības krišanu pavasarī. Taču valdības maiņa parlamentārā republikā ir ikdienišķa lieta, toties Saeimas atlaišana Latvijai būtu unikāla — tā vēl nekad nav noticis. Ir jābūt ļoti nopietnai politiskai krīzei, lai kaut ko tādu sāktu apsvērt. Valdības krišana pati par sevi nevarētu būt Saeimas atlaišanas iemesls, pat nespēja ilgāku laiku izveidot jaunu valdību diezin vai tāds būtu, ņemot vērā, ka, pirmkārt, tā pati vecā valdība turpinātu strādāt, otrkārt, ka teju visām parlamentā pārstāvētajām partijām vajadzētu ļoti gribēt ārkārtas vēlēšanas, lai tās negribētu un tāpēc nespētu vienoties par jaunu valdību. Pašlaik nav neviena no lielajiem priekšnoteikumiem Saeimas atlaišanai. Ir ekonomiskā krīze, taču par politisko diezin vai var runāt, un jāšaubās, vai līdz pavasarim tāda nobriestu, tāpēc būtu mērķtiecīgi jārada. Vairākumam Saeimas partiju tas nebūtu pašlaik vajadzīgs, ja nu vienīgi tā pati TP varētu cerēt, ka slikts ārkārtas vēlēšanu iznākums nākamgad tai ir labāks nekā katastrofāls kārtējās vēlēšanās aiznākamgad. Vēl arī Kremļa polittehnologu projekta abām daļām — "skarbajai" PCTVL un "civilizētajam" Saskaņas centram — izredzes varētu šķist labas, taču tās nebūtu sliktākas arī kārtējās vēlēšanās pēc vēl diviem gadiem ekonomikas bedrē. Kāpēc tad TP un tās tukšā, taču skaļā muca Bērziņš uztur publisku diskusiju par Saeimas atlaišanu? Varētu būt trīs skaidrojumi. 1) TP tiešām cer, ka ārkārtas vēlēšanas ir iespēja partijai saglabāties politikā, tāpēc provocē Zatleru sākt Saeimas atlaišanu. Partija pēdējā laikā intensīvi papildinājusi kasi, ir iestrādāta arī augsne, kur šo naudu iesēt — Latvijas televīzija ir piejaucēta, tā ka reklāmas kampaņā TP nebūtu konkurentu. Aigars Kalvītis pat atklāti teic, ka TP nebūtu jābaidās no ārkārtas vēlēšanām, kuras notiktu reizē ar pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām jūnijā. 2) TP bažījas, ka Zatlers var šādu lēmumu pieņemt, tāpēc pozicionējas iespējamajai situācijai, lai tad varētu apgalvot, ka ne jau šī partija, bet gan prezidents izraisījis politisko krīzi, kā TP to jau esot paredzējusi. 3) Saeimas atlaišanas draudi ir svira Godmaņa rokās pret viņa rīcības ierobežošanu ekonomiskās krīzes apstākļos un mēģinājumiem gāzt viņa valdību. Dzīve vienmēr izrādās sarežģītāka nekā politiķu, it īpaši TP politiķu, kalkulācijas, un, iespējams, arī šajā reizē ārkārtas vēlēšanu nojautas baro visi trīs minētie un vēl kādi neminēti apsvērumi. Taču pie šeit neminētajiem diezin vai būtu jāskaita klāt Bērziņa intervijā NRA piektdien par galveno minētais: ka Zatlers mēģināšot atlaist Saeimu "personīgo ambīciju dēļ" — "lai ieietu vēsturē". Tikpat sīks šķiet citur dzirdētais minējums, ka Zatlers ar Saeimas atlaišanu gribētu nodrošināt sev otro termiņu Pilī. TP "darītāji" piedzīvo vienu izgāšanos pēc otras, taču Zatlers ir īpaši sāpīgs atgādinājums par savulaik varenās partijas nevarību, ņemot vērā gan viņa augsto amatu, gan zoodārza projektā ieguldītos partijas autoritātes resursus, kas nu izrādās esam bijuši pēdējie. Taču TP vājums nav iemesls rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Šai partijai arī nav neviena, ko piedāvāt Godmaņa vietā, ja valdība kristu, kas būtu priekšnoteikums politiskās krīzes saasināšanai. Saeimas nespēja grozīt Satversmi, lai ļautu tautai ierosināt Saeimas atlaišanu vai prezidentam to darīt, neriskējot ar savu amatu, noteikti nav politiskās krīzes un likumdevēja rīcības nespējas izpausme — deputātu vairākums šos grozījumus nevēlējās arī vasarā pirms referenduma, kad Zatleram gan bija reāla iespēja sākt Saeimas atlaišanu, un, protams, vēl jo vairāk nevēlas pēc referenduma. Prezidenta pārstāvju izteikumi, ka grozījumu panākšanai tikšot izmantoti visi Satversmē paredzētie līdzekļi, izklausās gan lieki dramatiski, gan neloģiski — ja jau šo atlaistu, tad tā būtu cita Saeima, kurai tie būs jāpieņem. Ja arī tā nepieņems, ko — atkal atlaidīs? Diskusijas par izmaiņām Satversmē notikušas vienmēr un nekad nebeigsies. Tas, ka partijas neizpildīs prezidenta uzdevumu, nav nekad neparasts — partijas mēdz nepildīt pat vēlētājiem solīto, taču atskaites prasīšanai par to ir kārtējās vēlēšanas. Šīs Saeimas valdošais vairākums ir pievīlis vairākumu vēlētāju un ir pelnījis saņemt kurvīti. Taču Latvijai nevajag apvērsumus. Saeimu var atlaist, taču tad, kad citādi vairs nevar, nevis tāpēc, ka to ir iespējams izdarīt.