Aivars Ozoliņš: Citas iespējas

Šķiet, ka vai katram ir recepte, kā to panākt, taču — katram sava. Varbūt ir vērts vienreiz salikt tās visas kopā un izvērtēt, kā to panākt? Jo ir acīmredzams, ka tikai skandēt "atlaist Saeimu!" ir gan vienkārši, taču tas pats par sevi nav risinājums. Pirmstermiņa vēlēšanas ir Satversmē paredzēta iespēja un, protams, var tikt izmantota arī pašreizējās politiskās krīzes risināšanai. Tomēr Saeima nav zaudējusi rīcības spēju, sēdes notiek, lēmumi tiek pieņemti, tie var patikt vai nepatikt, taču parlamentārās krīzes nav. Ir lielas daļas sabiedrības sajūta vai pat pārliecība, ka šai Saeimai jāaiziet, jo tā ir zaudējusi tautas uzticēšanos. Tad nu jāprecizē, kas īsti ir zaudējis tautas uzticēšanos. Jo diemžēl šī vispārējā neapmierinātība ar pašreizējo lietu stāvokli daļai sabiedrības sāk izvērsties par nepatiku pret Saeimu kā parlamentārās republikas institūciju un Satversmi kā valsts tiesisko satvaru. Neapmierinātība ar konkrētiem politiķiem nav iemesls, lai ļodzītu valsts pamatus. Jāšaubās, vai ir jēga nodedzināt māju, lai tiktu vaļā no prusakiem, kuri turklāt tā kā tā pratīs iekārtoties arī krāsmatās. Var apšaubīt arī apgalvojumu, ka sabiedrības uzticēšanos esot zaudējusi Saeima. Sabiedrības uzticēšanos ir zaudējusi valdošā koalīcija. Šī koalīcija pati vienmēr ir centusies radīt priekšstatu, ka tikai tai ir visas tautas dāvāts uzticības mandāts. Jau vēlēšanu naktī Tautas partija un tās partneres ciniski pasludināja, ka esot noticis referendums par uzticību tieši šādai koalīcijai, un vienmēr kopš tam visas cūcības teicās darām ar vēlēšanās saņemto tautas mandātu. Arī tagad TP priekšsēdis Mareks Segliņš atļaujas paziņot, ka ārkārtas vēlēšanas esot nepieciešamas tāpēc, ka, raugi, Saeima esot zaudējusi uzticības mandātu, tad nu tas jāatjauno. Taču Segliņam nav mandāta spriest visas Saeimas vārdā un pat visas tautas vārdā izlemt, kad šāds mandāts Saeimai ir, kad vairs nav. TP ir politiski bankrotējusi, un, ja pati to tagad atzīst, tad pašai arī būtu jāprotas atstādināt sevi no lemšanas, kad jau tautas mandāta tai vairs nav. Tas katrā ziņā būtu ne tikai godīgāks, bet arī efektīvāks veids krīzes pārvarēšanai nekā TP prasība atlaist visus citus, kad jau pati ir izgāzusies. Ir tikai viens veids, kā var atlaist Saeimu. Satversme paredz, ka Valsts prezidents to var ierosināt, pēc tam notiek tautas nobalsošana. Citu variantu nav. Satversmes grozījumi, kas ļautu arī tautai rosināt Saeimas atlaišanu, kurus prezidents prasa Saeimai pieņemt, neattiektos uz šo Saeimu, tāpēc nepalīdzētu risināt pašreizējo krīzi. TP tagad piedāvātie grozījumi Satversmē, lai Saeima var atlaist pati sevi, arī nedrīkst attiekties uz to Saeimu, kura tos pieņemtu, turklāt nav atbalstāmi arī principā — šāda iespēja tikai vairotu politisko partiju manipulāciju iespējas. Un vispār nedrīkst ikdienas problēmas risināt ar valsts pamatlikuma purgāšanu. Krīzes iemesls ir TP un šīs koalīcijas politika, nevis Satversme. Tātad jāmaina politika. Maz cerību, ka TP un šī koalīcija spēs mainīties. Tātad jāmaina politikas īstenotāji. Iespējams, ārkārtas vēlēšanu ceļā. Taču, ja tās notiks tikai vasarā, var būt par vēlu, lai atrisinātu neatliekamās ekonomiskās problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt arī par citiem risinājumiem. Nekas nemainītos, ja pie varas esošie pieaicinātu "jaunas sejas" valdībā un nodēvētu to par "nacionālo izlīgumu", kā to pirmdien nu jau pieļāva. Tā vietā varētu veidot citu diskusiju forumu ārpus šīs koalīcijas piesmakušās kastes, pāri kurai tās politiķi vairs nespēj pacelties. Arodbiedrībām, darba ņēmējiem, darba devējiem, reliģiskajām konfesijām, visām ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām, Saeimas opozīcijas un ārpus Saeimas esošajām politiskajām partijām šī būtu iespēja sanākt kopā un vispirms vienoties par valsts politikas principiem, pēc tam meklēt veidu, kā tos vislabāk īstenot. Varētu pieaicināt arī koalīcijas partiju pārstāvjus, kuriem tā kā tā nav vienota priekšstata par darāmo, varētu piedalīties arī premjerministrs Ivars Godmanis. Viņa vadībā panāktais starptautisko institūciju aizdevums apmaiņā pret valsts ekonomikas stabilizēšanas apsolījumu ir vitāli svarīgs valstij, un tam jābūt šāda plašas pārstāvniecības "apaļā galda" vai jebkādas citas valdības politikas stūrakmenim. 740 miljonu budžeta deficīts ir realitāte, ko nevar mainīt ar populistiskiem solījumiem, un šai vai jebkurai citai valdībai var nākties pieņemt vēl nežēlīgākus lēmumus. Taču nekāda valdība nespēs atjaunot sabiedrības uzticēšanos, ja nespēs risināt ekonomisko krīzi. Godmanim paldies, taču kopā ar pašreizējiem partneriem arī viņš nevarēs. Trīs opozīcijas partijas jau ir sākušas konsultācijas par kopīgu politiku. Lielās sabiedrības interešu pārstāvju organizācijas arī jau spēj rīkoties saskaņoti. Pamats plašākam "apaļajam galdam" tātad ir. Kādam būtu jāuzņemas iniciatīva sapulcināt visus kopā. Tas varētu būt prezidents, varētu būt citi, kam sabiedrība uzticētos, taču tā nevarētu būt pašreizējā varas koalīcija, kas ir sevi izsmēlusi un diskreditējusi, un ir jānomaina. Ārkārtas vēlēšanas nav vienīgais veids, kā to var izdarīt.