Latvijā diemžēl šis princips vismaz pēdējos desmit gadus ir tik mežonīgi locīts un staipīts, ka šajā ziņā esam atgriezušies nule tapušas un savu ierēdniecību veidot sākušas valsts stadijā. Kā lai izskaidro, ka vecākais referents vienā ministrijā saņem 585 latus mēnesī, bet citā — 1410 latu, ko var salīdzināt pat ar ministra algu? Un vēl ir tā dēvētie vadības līgumi, kas daļai ierēdņu ļauj saņemt faktiski otru algu, ir prēmēšanas pārpilnības rags, no kura ierēdņi sevi apbirdina pat līdz 14 reizēm gadā. Prēmijas gan valdība nu ir apņēmusies ierobežot. Bet vadības līgumus, kurus arī Valsts kontroliere Inguna Sudraba iesaka likvidēt jau no nākamā gada 1.janvāra, valdība tomēr pošas samazināt pakāpeniski vairāku gadu gaitā. JL priekšlikums šķiet dīvains arī tāpēc, ka parāda premjerministra Ivara Godmaņa taupīšanas iespēju meklēšanas aplamību — vispirms gribēja samazināt ierēdņu skaitu ministrijās par pieciem procentiem, pēc tam — nē, labāk samazinās atalgojuma fondus par 10 procentiem. Kā skroderis bez piegrieztnes, kas mēģina drēbes taupīšanai vienam nepiešūt piedurkni, otram nogriezt stērbeli, tā vietā, lai visiem ancukus šūtu pēc vienas šnites. Veselais saprāts arī valsts pārvaldē — tas tiešām šķiet dīvaini.
Aivars Ozoliņš: Dīvaini acīmredzamais
Saeima ceturtdien lems par ļoti dīvainu Jaunā laika frakcijas deputātu priekšlikumu — uzdot Ministru kabinetam noteikt vienādu atalgojumu visās tiešās pārvaldes iestādēs atbilstoši amatu klasifikācijai. Dīvains tas ir tāpēc, ka parlamentam ir jālemj par jautājumu, kas būtu pašsaprotams demokrātiskā valstī ar profesionālu valsts pārvaldi — ka ierēdņi tiek atalgoti atbilstoši to kategorijai vienotā "rangu sistēmā".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.