Aivars Ozoliņš: Evolūcija

Cilvēki vēlas pārmaiņas — piedāvājumu, ko likt pašreizējā, arvien dziļāka bezcerīguma vietā. Šī Saeima, katrā ziņā tās vairākuma koalīcija, kuras politiķi pat bija atļāvušies plātīties, ka vēlēšanas esot bijušas referendums par uzticību tieši šādai — TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK — koalīcijai, ir pelnījusi vietu politikas izgāztuvē, un vairs nav šaubu, ka tieši tur arī nonāks. Ceļš tiks parādīts jau pašvaldību vēlēšanās, bet līdz ar Saeimas vēlēšanām nākamgad oktobrī varētu noslēgties viens būtisks posms atjaunotās valsts politiskajā evolūcijā. Šis noslēgums būtu dramatiskāks nekā Latvijas ceļa izgāšanās vēlēšanās 2002.gadā. Tāpēc jo īpaši svarīgi, kas aizstās nevis partiju burtu salikumus kā toreiz, kad varas vitrīnā LC vietā tika izlikts TP, kaut gan patiesībā tas nozīmēja tikai to, ka Aivaram Lembergam uzradies konkurents uz īpašumtiesībām uzņēmumā ar nosaukumu a/s Latvijas valsts, bet gan piedāvās jaunu politisku kultūru līdzšinējās vietā, kuras kopējiem politika ir privātas uzņēmējdarbības specifisks veids. Jāmaina politikas mērķi un saturs, nevis tikai partiju izkārtnes. Pasākuma iniciatoriem, kuri aicina cilvēkus pulcēties Doma laukumā un prasīt Saeimas atlaišanu, ir atbildība pateikt, ko darīsim, lai veicinātu šo politikas satura maiņu. Aicinājuma autori, Sabiedrība citai politikai, sevi gan vēl nepiedāvā kā alternatīvu valdošajiem — prasība atlaist Saeimu faktiski nozīmē prasību atlaist arī viņus pašus, un tikai ārkārtas vēlēšanas tad acīmredzot būtu viņu ieskatā īstais brīdis piedāvāt sevi kā labāku izvēli. Pasākuma gatavošanas laikā viņu vēsti var īsi savilkt kopā kā — mēs zinām, kā vajag, mums ir programma, tikai pasakiet, kas ir jādara! Tikai pirmdien partija izplatīja septiņu lappušu dokumentu, kas nodēvēts par valsts ekonomiskās attīstības plānu, bet ar saviem nekonkrētajiem un neizpildāmajiem solījumiem neko daudz neatšķiras no līdz šim vēlēšanās piedāvātajiem. Tāpēc jo acīmredzamāks ir sabiedrības pieprasījums pēc tiešām citas politikas, ja pat tik aptuvens piedāvājums ir izraisījis tādu atsaucību. Aicinājumu parakstījušas ap divdesmit sabiedrisko organizāciju, parakstītāji, kuriem ir šādas iespējas, gatavi atvest piedalīties gribētājus ar autobusiem uz Rīgu no Latgales, Kurzemes, Vidzemes pilsētām. Tāpēc jo apstulbinošāks ir koalīcijas politiķu pašapzinīgais trulums, ka šo pilsoniskās sabiedrības atmošanos un pieprasījumu pēc pozitīvas valsts politikas programmas tie turpina saukāt par "populismu", kā prasību atlaist Saeimu "jau tā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā" nodēvējis, piemēram, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS), kas pērnvasar vēl šķietami treknajā ekonomiskajā situācijā referendumu par tiesībām tautai ierosināt Saeimas atlaišanu arī dēvēja līdzīgi. Proti, lai kāda būtu situācija, šie kungi paši sev šķiet neaizvietojami "stabilitātes garanti", kā pasludināja trekno gadu populistiskais solītājs Aigars Kalvītis (TP). Un ir gatavi uz vismežonīgāko populismu, lai paliktu savās vietās — kā Ainārs Šlesers (LPP/LC), kurš ar savu "gāzi grīdā" iedzina valsti grāvī, bet nu situācijas uzlabošanai aicina nodedzināt benzīntanku — sodīt bankas par to, ka pārdevušas viņam kredītu benzīnu. Šie ļaudis nespēj ieraudzīt, ka sabiedrība evolucionē nevis no "kvaukšķiem", kuriem var parādīt "Lagzdiņa žestu", līdz "pingvīniem", kurus aicināt sildoši saliedēties ap vadoņiem (kurp tālāk — līdz prusakiem vai pat vīrusiem, kuri spēj izdzīvot visekstremālākajā vidē?), bet gan no banānu brīnumu gaidītājiem, kurus var apžilbināt ar baltu zirgu, uz pilsonisku sabiedrību, kas prasa atpakaļ savas īpašuma tiesības uz Latvijas valsti. Pilsoniskā sabiedrība varētu būt vairāk pieaugusi nekā otrdienas akcijas rīkotāji, kuru piedāvājums — tiksim vaļā no šiem, kuri pie varas, un gan jau tad būs labāk — diezin vai var apmierināt pieprasījumu pēc citādas politikas. Šādas cerības līdz šim ir pievīlušas vai katrās vēlēšanas. Ir vajadzīgs pamatots valsts attīstības redzējums — ne tikai ekonomisks, bet pirmām kārtām ētisks jeb, lai saprotamāk — tiesiskas valsts redzējums, ko cilvēki prasīja jau lietussargu revolūcijā 2007.gadā. Piedāvājums joprojām ir paknaps — opozīcija vēl taustās, bet valdošā koalīcija nespēj saprast, ko no tās grib. Arī Godmanis, kas vismaz spēj uzņemties avārijas novēršanas darbus, ir un paliek trekno "darītāju" ķīlnieks un ekonomikas savtīgā šofera Šlesera dēls. Piedāvājums nenāks kā brīnums, tāpēc jādara tas, ko var izdarīt jau tūlīt. Šī sapulce var būt izšķirīgs brīdis. Ja koalīcija to nesapratīs un neizdarīs pat to, ka var izdarīt — piemēram, mainīt vēlēšanu likumu, kas likvidētu partiju "lokomotīves", būtiski reformēt valsts pārvaldi, iecelt jēdzīgu KNAB vadītāju, — situācija tiešām var nonākt līdz ārkārtas vēlēšanām. Ja opozīcija nespēs piedāvāt skatījumu, kas dod cilvēkiem reālas, nevis populistiskas cerības uz valsts nākotni, tad aicinājums atlaist Saeimu var izrādīties kārtējais "vienkāršais risinājums", kas neko neatrisinās un tikai vairos bezcerību.