Aivars Ozoliņš: Gaišs un priecīgs genocīds?

Spēļu vēsturē garākā olimpiskā stafete solās kļūt par to vēsturē garāko protestu maratonu pret rīkotājas valsts politiku. Ik dienas līdz spēļu sākumam gar tās maršrutu līdzās sporta līdzjutējiem rindosies protestētāji pret Ķīnas politiku pašas mājās un ārzemēs. Saraksts ir garš: no cilvēktiesību pārkāpumiem līdz vides piesārņojumam, no represijām Tibetā līdz genocīdam Dārfūrā, ko Ķīna atbalsta, sadarbodamās ar Sudānas režīmu. Šīs olimpiskās spēles, ko Ķīnas komunistu vadoņi bija iecerējuši kā dinamiskas un modernas lielvaras atgriešanos, kļūst par vienām no visvairāk politizētajām. Kopš Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) 2001.gadā piešķīra Pekinai tiesības rīkot olimpiskās spēles, Ķīnas ekonomiskā izaugsme bijusi acīmredzama un vairs nav jāpierāda. Toties spēles šogad, pretēji komunistu gribētajam, būs iespēja pasaulei novērtēt viņu represīvo valdīšanu. Ķīniešu cerības, ka cīņas notiks tikai sporta laukumos, un SOK amatpersonu ieteikumi nejaukt politiku un sportu ir vēlmju domāšana. Mūsdienu olimpiskās spēles vienmēr bijušas politiskas — jau kopš pirmajām, kas 1896.gadā notika Atēnās un bija pliķis Turcijai, kas tolaik okupēja Grieķijas ziemeļdaļu. 1936.gada spēles Berlīnē nacisti pasniedza kā savas ideoloģijas triumfu. 1976.gada spēles Monreālā boikotēja 26 Āfrikas valstis, protestēdamas pret SOK atteikšanos izslēgt Jaunzēlandi, kurai bija sporta sakari ar Dienvidāfriku, kurai par aparteīda politiku dalība spēlēs bija liegta kopš 1964.gada. 1980.gadā vairāk nekā 60 valstis sekoja ASV piemēram un boikotēja spēles Maskavā, protestēdamas pret PSRS iebrukumu Afganistānā. Par atbildi Padomju Savienība un padomju bloka valstis nepiedalījās 1984.gada Losandželosas spēlēs. Pekinas spēļu boikota — kādas valsts vai vairāku atteikšanās piedalīties — acīmredzot nebūs. Arī Tibetas garīgais līderis dalailama, kas nosoda Ķīnas "terora varu" un "kultūras genocīdu", tomēr neaicina boikotēt olimpiskās spēles, kuras "Ķīna ir pelnījusi", vienīgi aicina atgādināt Pekinai, "lai tā būtu laba olimpisko spēļu saimniece". (Par atbildi Ķīnas varas pārstāvji nolamāja dalailamu par "velnu" un paziņoja, ka viņu vajadzētu tiesāt par "kriminālās vardarbības" organizēšanu Tibetā.) Ja arī politiķiem varbūt nevajadzētu liegt sportistiem piedalīties, tad pašiem gan paliek iespēja sekot Stīvena Spīlberga piemēram. Spīlbergs atteicās no līdzdalības spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju plānošanā, protestēdams pret "neaprakstāmiem noziegumiem pret cilvēci" Dārfūrā. Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings mudina politiķus apsvērt iespēju boikotēt olimpiskās spēles, neapmeklējot to atklāšanas ceremoniju. Lielbritānijas ārlietu ministrs Mallohs Brauns brīdina, ka sabiedriskās domas acīs organizētāji samaksās dārgu cenu, ja vardarbīgi apspiedīs disidentus. Otrdien Francijas prezidents Nikolā Sarkozī kļuva par pirmo lielvalsts vadītāju, kas pieļāva, ka varētu boikotēt spēļu atklāšanas pasākumus. Toties Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess jau ir pateicis, ka uz spēlēm nebrauks, tiesa, viņš diplomātiski aizbildinās ar aizņemtību. Bet Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips brauks uz olimpiādi par paša līdzekļiem atvaļinājuma laikā kopā ar ģimeni, taču oficiālo ceremoniju neapmeklēs. Diemžēl Latvijas augstākās amatpersonas ir atņēmušas sev iespēju līdzīgi paust attieksmi pret Ķīnā, Tibetā, Dārfūrā, Birmā un citur ar komunistu lielvalsts svētību notiekošo. Valsts prezidents Valdis Zatlers ir apstiprinājis piedalīšanos oficiālajā spēļu atklāšanas, bet premjerministrs Ivars Godmanis — noslēguma ceremonijā. Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš trešdien gan pieļāva iespēju, ka prezidents un premjerministrs neapmeklēšot spēļu ceremonijas, ja vardarbība Tibetā pieaugs, taču apstiprinātas piedalīšanās atsaukšana šķiet gandrīz neticama. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentam Aldonam Vrubļevskim taisnība, ka no spēļu boikota visvairāk ciestu sportisti. Taču, redzot augošo protestu vilni, kura priekšā Ķīnas amatpersonām arvien vairāk nākas taisnoties par savas valsts rīcību, ne vairs dižoties ar tās sasniegumiem, nevar viņam piekrist, ka olimpiskās spēles nevarot "novērst visas problēmas". Visas noteikti nevar. Taču olimpiskās spēles varbūt ir pašlaik labākā vai pat vienīgā iespēja mēģināt piespiest Pekinu pārtraukt vardarbību Tibetā un sākt sarunas ar dalailamu, rīkoties atbildīgi un novērst vēl simtiem tūkstošu cilvēku nāvi Dārfūrā, un vismaz aiz bailēm no spēļu izgāšanās pārstāt vajāt citādi domājošos.