Taču viņa "politiskums" izrādījies daudz plašāks nekā tikai Amerikas jaunākās taktikas Irākā neapšaubāmo, kaut arī nebūt ne neatgriezenisko panākumu sekmīga pasniegšana pašmāju un starptautiskai sabiedrībai. Gandrīz neticami, taču šis karš, kas solījās kļūt par galveno ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas jautājumu, kļuvis par otršķirīgu tiklab kandidātiem, kā arī vēlētājiem.
Pirms diviem gadiem karš šķita gandrīz bezcerīgi zaudēts. Galvenās diskusijas notika par to, kā no daudzām sliktām iespējām izvēlēties mazāk sliktu, lai aiziešana no Irākas nekļūtu par bēgšanu un neizraisītu visaptverošu pilsoņu karu un reģiona nekontrolējamu destabilizāciju. Tagad Vašingtonā valda gandrīz vienprātība, ka Irākā darbs drīz būs pabeigts un jāpievēršas Afganistānai.
Kaut arī šis karš joprojām ir nepopulārs, demokrātu partijas kandidāts senators Baraks Obama var vienīgi atgādināt, ka bija balsojis pret tā sākšanu, taču viņa solījumi ievēlēšanas gadījumā pēc iespējas drīz izvest ASV karaspēku no Irākas zaudējuši asumu un sāk izklausīties novēloti. Prezidents Bušs jau ir devis rīkojumu līdz janvārim samazināt ASV karaspēka kontingentu Irākā par astoņiem tūkstošiem — līdz 138 tūkstošiem. Ar Irākas valdību, kuras fiziska izdzīvošana necik sen bija pilnībā atkarīga no ASV karaspēka, notiek sarunas par amerikāņu skaitu, atrašanās vietām un nosacījumiem, kad decembrī būs beidzies ANO mandāta termiņš; premjerministra Nuri Al Maliki valdība jūtas tik pārliecināta par savu spēju pārvaldīt valsti, ka gribētu pēc iespējas mazāku turpmāku ASV karaspēka klātbūtni.
Gluži vai jābrīnās, kāpēc republikāņu kandidāts senators Džons Makeins, kas bija atbalstījis kara sākšanu, pēc tam asi kritizējis administrāciju par tā vadīšanu, taču pirms divdesmit mēnešiem atbalstījis kara taktikas maiņu — krasu ASV karaspēka kontingenta palielināšanu jeb "uzplūdus" (angliski — the surge) —, nav padarījis Irāku par savas kampaņas centrālo jautājumu un ikbrīd neatgādina savam oponentam, ka 2007.gada sākumā, kad Bušs bija paziņojis par jauno stratēģiju, kas mazināšot vardarbību Irākā, Obama paziņoja, ka, viņaprāt, notikšot "tieši pretējais".
Gan jāatzīst, ka ne tikai Obama un citi demokrāti tolaik uzskatīja, ka karš ir zaudēts, un apšaubīja Buša lēmumu palielināt amerikāņu karavīru skaitu Irākā par trīsdesmit tūkstošiem, lai radikāli uzlabotu drošības situāciju pirmām kārtām galvaspilsētā Bagdādē. Arī kara atbalstītāji uzskatīja to par ļoti riskantu, kāds no republikāņu politiķiem to nodēvēja par lielāko ārpolitisko kļūdu kopš Vjetnamas kara, Pentagona ģenerāļi bija lielākoties skeptiski par šīs politikas izdošanos.
Šis daudzuprāt neīstenojamais uzdevums tika uzticēts ģenerālim Petreusam, kurš tolaik Kongresam pateica, ka "smags nav bezcerīgs". Tagad viņš pieļauj, ka ASV jau līdz jūlijam varētu izvest savu karaspēku no Bagdādes, kur drošības situācija arvien turpina uzlaboties. Pirmdien ASV armija nodeva irākiešiem Anbāras provinci, ko pirms diviem gadiem savā kontrolē faktiski bija pārņēmuši sunnītu nemiernieki, un tagad Irākas spēki kontrolē jau 11 no valsts 18 provincēm. Otrdien, nododams pilnvaras savam vietniekam un vienam no "uzplūdu" taktikas idejas autoriem ģenerālim Rejam Odjerno, Petreuss raksturoja situāciju Irākā kā "smagu, taču cerīgu".
Viņš joprojām nezinot atbildi uz kara sākumā paša uzdoto jautājumu "kā tas beigsies" (kas acīmredzot liecināja arī par viņa šaubām, vai Bušam, karu sākot, ir skaidra stratēģija, kā to sekmīgi īstenot) un brīdina, ka ASV karaspēkam priekšā vēl ilga cīņa Irākā. Pilsoņu kara draudi starp šiītiem un sunnītiem nav pilnībā novērsti, valsts politiskās institūcijas arvien ir trauslas, tomēr, kaut gan runāt par "uzvaru" būtu par agru, par zaudējumu vairs neviens nopietni nerunā. Un galvenā uzmanība tagad ir pievērsta ne vairs Irākai, bet gan Afganistānai. Tieši Afganistāna, kur notikumi, viņaprāt, attīstoties "nepareizā virzienā", turpmāk būs ģenerāļa uzmanības centrā jaunajā amatā kā ASV spēku Vidējos Austrumos un Centrālāzijā komandierim.
Afganistāna diemžēl vēl nav kļuvusi par priekšvēlēšanu kampaņas svarīgu jautājumu, kaut gan Obama tagad savās priekšvēlēšanu runās to reizēm piemin kā pašreizējās administrācijas novārtā atstātu problēmu. Tiesa, Buša nesen pieņemtais lēmums nosūtīt turp piecu tūkstošu karavīru papildspēkus parāda, ka arī šī ASV administrācija apzinās problēmas nopietnību. Vēl ir pāragri minēt, vai Petreuss jaunajā amatā būs tikpat sekmīgs kā iepriekšējā. Taču viņa paveiktais Irākā palīdzēs nākamajam ASV prezidentam, lai kurš tas būtu, uzvarēt vēlēšanās bez radikāliem un pārsteidzīgiem solījumiem attiecībā uz šo valsti un pēc ievēlēšanas visnopietnāko uzmanību veltīt tieši Afganistānai.