Aivars Ozoliņš: Infantilisms

Raugi, Krievijas tranzīta labad "mums ir jāizmanto iespēja paklusēt attiecībās ar Krieviju" un "jāseko Somijas modelim", Šlesers nosprieda, būdams Kazahstānā. "Es aicinu, lai to karogu nes citi," Šlesers aicina "nekliegt pirmajiem" par Krievijas darīto. Viņa paša karogs vienmēr ir banknote. Ar ētiskiem, politiskiem un valstiskas domāšanas aizspriedumiem neapgrūtinātā gribulīša Šlesera privātā biznesa programma Latvijai treknajos gados bija bezdomu "gāzi grīdā", lai pēc tam kaut vai plūdi. Kad šie plūdi tiešām uznāca un Latvija tajos attapās esam bez glābšanas riņķa, Šlesers, kam arī būtu jāuzņemas atbildība par pirmītējo bezatbildīgo ekonomisko politiku un jāpiedāvā izpeldēšanas padoms, nolīda maliņā paklusēt. Visu budžeta apspriešanas un arī finanšu krīzes laiku — ne čiku, ne grabu, ja neskaita dažus ministrijas paziņojumus presei par airBaltic un paša populistisko ierosmi sodīt dzērājus šoferus ar nesamaksājamiem naudassodiem. Taču nebija ilgi jāgaida uz ideju, kur raust naudu, kad Latvija izmēzta gandrīz tukša — Krievijā, protams! Vajag tikai paklusēt par kaimiņvalsts režīma pilnā balsī izsludināto un Gruzijā jau izmēģināto agresīva imperiālisma politiku. Grūti iedomāties naivāku un bezcerīgāku piedāvājumu, zinot pēdējo piecpadsmit gadu attiecību pieredzi ar Krieviju. Līdz šim lielākā ekonomiskā krīze Krievijā —1998.gadā —, kuru pavadīja agresivitātes uzplūdi pret Baltijas valstīm un piedraudējumi ieviest pret tām ekonomiskas sankcijas, pamatīgi atdzesēja šejienes jūsmotājus par kaimiņvalsts "neierobežotajiem" tirgiem un palīdzēja pārorientēt Latvijas ekonomiku uz Rietumiem un pievienoties Eiropas Savienībai un NATO. Bet tagad pasaules finanšu krīze, kas smagi skars arī Krieviju un kuru pavada ne vairs ekonomisku sankciju, bet jau militāri draudi no Maskavas, likusi Šleseram mudināt valsti pārorientēt ekonomiku atkal uz Krieviju. Šlesera naudas sajūtu, kas viņam nāk no visdziļākajām iekšām, var saprast — tāpat kā citiem šejienes oligarhiņiem, viņa "uzņēmējdarbība" notiek ar nodokļu maksātāju naudu. Valsts kā tās "saimnieku" privātīpašums ir "lielā biznesa" pamats gan Krievijā, gan Kazahstānā, kuras vadonis tad arī ieteic Latvijai paklusēt, lai var pelnīt ar tranzītu. Šlesera dedzīgā atsaucība acīmredzot nozīmē, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs (kas arī mācīja draudzēties ar Krieviju, līdz kamēr Krievija viņam aizgrieza ciet Trubu) vairs nav galvenais noteicējs šajā biznesā. Tomēr — ko īsti Šlesers saprot ar Somijas modeli Latvijai? Attiecības ar Krieviju kā Ziemas karā 1939.-—1940.gadā? Vai kā mūsdienās — obligāto karadienestu, 35 tūkstošu vīru armiju kaujas gatavībā, karakuģus un F-16 lidmašīnas, totālās aizsardzības principu kara gadījumā (un ne nu ar Igauniju)? Un taču ne jau no korupcijas faktiski brīvu valsts pārvaldi. Šlesera kursam uz Krieviju nevar pārmest nekonsekvenci — jau viņa pirmais politbiznesa projekts — Jaunā partija — 1998.gadā solīja Latvijai finlandizāciju un Honkongu Ķīnas sastāvā kā līdzās pastāvēšanas modeli, kam izstrādāšot un parakstīšot "ārpolitikas Hartu ar Krieviju, kas palīdzēs nodrošināt stabilas kaimiņattiecības un pastiprinās Latvijas ārējo drošību", kā bija rakstīts partijas programmā, "lai Latvija beidzot patiesi būtu brīva". Jeb, runājot partijas dekoratīvā priekšsēdētāja Raimonda Paula kultūrekonomikas valodā, — eksportēt siļķes un importēt balerīnas kā protektorātam mātuškas pažobelē. Vienubrīd — kad kļuva skaidrs, ka Jānis Jurkāns nespēs sagādāt Kremlim pārstāvniecību Latvijas valdībā, — Šlesers, šķiet, cerējās viņa vietā uz Putina galvenā pakalpiņa ķeblīti, taču līdz šim nav ticis daudz tālāk par promaskavisko partiju biedru konvertēšanu savas partijas "mācītājos" buntēm un kāliem. Nu mēģinās vēlreiz ar piedāvājumu "paklusēt". Piedāvājuma politisko infantilismu raksturo kaut vai tas, ka Šleseram laikam nemaz neienāk prātā — ja Krievijai rūpētu abpusēji, ne tikai vienpusēji labas un ekonomiski izdevīgas attiecības ar kaimiņvalstīm, viņš varētu ieteikt tai pārstāt draudēt ar savas ietekmes zonas atjaunošanu un līdzpilsoņu aizstāvēšanu ar tankiem citās valstīs, ja grib tranzītu. Bet par karoga atdošanu citiem un ka "mēs paudīsim viedokli, bet ne pirmie", viņš varētu parunāt kaut vai ar savas partijas biedru, premjerministru Ivaru Godmani, kas nekavējās doties uz Gruziju, kad tur iebruka Šleseram ekonomiski izdevīgās valsts 58.armija, kas arī Latviju laikam gan varētu aizstāvēt no, viņaprāt, naidīgajiem leišu Maxima veikaliem, kuri ievedot lētu pienu, "lai grautu mūsu ekonomiku". Šāda runāšana būtu smieklīga un nožēlojama, taču šis politiski aprobežotais šeptmanis, kas gatavs pārdot jebko, ir Latvijas valdības ministrs.