Taču viņa rīcības vēsturiskums ir acīmredzams jau šodien - tā bija pirmā reize Latvijas Republikas vēsturē, kad Valsts prezidents bija gatavs izmantot viņam Satversmē dotās tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Neviens no iepriekšējiem prezidentiem kopš valsts dibināšanas to nekad nebija darījis.
Diezin vai jāšaubās, vai prezidents solīto būtu arī izdarījis. 14.janvāra paziņojumā viņš pateica:"Uz jautājumu, kas notiks, ja tas [Saeimai un valdībai uzdotais] netiks izpildīts līdz 31.martam, atbildēšu kategoriski - es rosināšu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu." Un arī otrdien atgādināja:"Ja līdz šodienai Saeima un valdība nebūtu paveikusi manis nosauktos darbus, es rosinātu Saeimas atlaišanas procesu." Un uzsvēra:"Es biju un joprojām esmu gatavs uzņemties atbildību par Saeimas atlaišanas rosināšanu, ja politiskā situācija to prasīs."
Saeimas atlaišana ir galējs parlamentāras krīzes konstitucionāls risinājums. (Jāuzsver - konstitucionāls -, jo Kārlis Ulmanis 1934.gadā vienkārši apturēja Satversmes darbību.) Bet uz jautājumu, vai prezidentam Zatleram bija taisnība, piedraudot izmantot šo galējo līdzekli (arī - lai nepieļautu "turpmāk bezatbildīgi izmantot Saeimas atlaišanas saukli populistiskos nolūkos"), vislabākā atbilde ir, ka viņam tas nebija jāizmanto. Jo šobrīd politiskā situācija, atšķirībā no tās, kāda bija janvārī, to vairs neprasa - vismaz pagaidām. Kad 8.aprīlī parlaments nobalsos par grozījumiem Satversmē, visi seši viņa uzdevumi Saeimai un valdībai būs izpildīti, Latvijā ir jauna valdība, kurai ir divu trešdaļu Saeimas atbalsts un arī sabiedrības uzticības kredīts, lai risinātu pašlaik vissvarīgāko problēmu - valsts glābšanu no finansiāla bankrota un izvešanu cauri ekonomiskajai krīzei.
Prezidents ir izdarījis pat vairāk, nekā Satversme no viņa prasa (atcerēsimies, kā daži valdības un Saeimas "kungi" ņerkstēja, ka, redz, Zatlers nemaz nedrīkstot viņiem, īstajiem lēmējiem, dot kādus uzdevumus, tomēr beigās tos izpildīja tik un tā), bija uzņēmies atbildību mainīt politiskās krīzes arvien ļaunāko situāciju, un tas viņam izdevās. Turpmākais ir valdības un parlamenta darbs.
Zatlers konkrētajā krīzes situācijā rīkojās pareizi, taču Latvija ir parlamentāra republika, un tai nevajadzētu kļūt par ierastu praksi, ka prezidents nosaka Saeimas un valdības darba kārtību. Zatlers to, šķiet, labi saprot - viņa otrdienas runā vairs nebija ne "ultimātu", ne termiņu tiem darbiem, kurus viņš nosauca kā valstij svarīgus. Un būtu pilnīgi aplami prasīt tagad no prezidenta "kaujas saucienus uz lūpām" un draudus "pa purnu" visiem, ja nepildīs nākamos viņa uzdevumus vai līdz konkrētam datumam neaizies tuksnesī sevi nopērt, apkaisīt galvu ar pelniem un nožēlot grēkus. Vai - lai pats dara to, kas jādara valdībai un Saeimai.
"Es skaidri apzinos, ka mēs nevaram atļauties politiskās krīzes eskalāciju līdz tās galējam punktam" - šo viņa teikto var uzskatīt par atbildi tiem, kuri bija cerējuši, ka prezidents pretēji veselajam saprātam tomēr paziņos, ka ierosina Saeimas atlaišanu, vai vismaz veltīs savu runu politiķu sirsnīgai lamāšanai un tautas jūsmīgai iedvesmošanai darīt to pašu. Un apsolīs gaišu nākotni.
Ne jau katram ir tautas tribūna un aktiera dotumi, un prezidenta runu ir labāk izlasīt. Tā ir skaidra un saturīga atskaite par to, kāpēc viņš darīja to, ko darīja, un kāds ir rezultāts. Kā arī - kādā stāvoklī ir valsts, un ka "mums nevajag lolot ilūzijas, ka Latvijai tiks dotas atlaides vai priekšrocības. Saistības ir jāpilda."
Un ir četros punktos precīzi formulēti galvenie uzdevumi - ne vairs prezidenta uzdevumi citiem politiķiem, bet gan visiem kopīgi veicamie.
Pirmais un galvenais - budžeta grozījumi, ievērojot vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu, turklāt nevis mehāniski, bet gan valsts pārvaldes, izglītības un veselības sistēmu strukturālā reformā balstīti.
Otrais un trešais loģiski papildina pirmo - jāatbalsta Latvijas uzņēmēji (Zatlers pat nosauca ļoti konkrētas lietas - priekšnodokļu un avansa maksājumu sloga atcelšana, ES fondu apguves birokrātisko šķēršļu novākšana) un jānodrošina sociālā aizsardzība no krīzes cietušajiem, pirmām kārtām darbu zaudējušajiem.
Ceturtais ir īpaši svarīgs politiskās kultūras kvalitātei, kuras nožēlojamais līmenis patiesībā arī ir bijis galvenais iemesls sabiedrības uzticēšanās zudumam valsts varai, politiķiem, partijām, Saeimai: turpināt darbu pie politiskās vides pārveidošanas. Zatlers nosauca galvenos virzienus - vēlēšanu sistēmas pilnveidošana, priekšvēlēšanu aģitācijas regulējums, politiskās reklāmas ierobežošana, partiju atkarības mazināšana no to finansētājiem, efektīva sodu mehānisma izveidošana par partiju finansēšanas pārkāpumiem.
Satversme paredz prezidentam ne tikai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, bet arī likumdošanas iniciatīvas tiesības. Jācer, ka pirmās no minētajām viņam politiskā situācija vairs neprasīs izmantot. (Kaut gan termiņš - nu jau pašas valdības, ne vairs prezidenta noteikts - budžeta grozījumu iesniegšanai Saeimā ir jūnija sākums; ja Saeima tos noraidītu, valdība kristu, un Latvija varētu nonākt vēl smagākas politiskās krīzes un turklāt arī valsts bankrota situācijā.) Toties varam gaidīt no prezidenta jaunus likumprojektus tieši ceturtajā no viņa minēto - politiskās vides pārveidošanas - uzdevumu blokā.
Un vēl derētu ieklausīties prezidenta teiktajā, ka mums katram ir viena balss, ko atdot gan pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās jau 6.jūnijā, gan Saeimas vēlēšanās nākamā gada rudenī. Būtu labi, ja mēs to izdarītu, "rūpīgi izvērtējot", lai nav atkal pašu ievēlēti priekšstāvji jāuzskata par nezin no kurienes uzradušos naidīgu varu.