Pirmkārt, ko lai tagad tērē, ja labajos gados, kad vajadzēja taupīt un iekrāt, nekas netika iekrāts un ietaupīts? Ja taupīšana "attiecas uz "budžetu", kā uzsver LB prezidents, bet tajā ir caurums, tad kuram gan citam "jābeidz taupīt un jāsāk tērēt" — vai privātajiem uzņēmumiem, kuri vairs nevar saņemt kredītus un kuru bankrotu skaits turpina pieaugt, vai skolotājiem, medmāsām un ugunsdzēsējiem, kuriem arī taupības budžets, vai bezdarbniekiem, kuru nākamgad var būt pat krietni vairāk par prognozētajiem astoņiem procentiem? Otrkārt, nav īsti skaidrs, ko centrālās bankas prezidents vispār saprot ar "budžetu", kuram esot jātaupa, kamēr pārējie tērēs. Viņa paša vadītā iestāde, kuru Rimšēvičs piesauca gan taupīšanas, gan tērēšanas paraugam, iesaldēšot valdes un padomes locekļu algas — tas tātad būtu tas "budžets"? —, toties turpināšot "tērēt, iepirkt, būvēt un remontēt", kas tātad iznāk vairs neesam "budžets". Vai šo tērēšanu, iepirkšanu un remontēšanu viņš veiks par savu bankas prezidenta algu? Rimšēvičā vajadzēja ieklausīties, kad viņš "treknajos gados" aicināja krāt un taupīt; tie, kuriem tas bija jādara, diemžēl neieklausījās, tāpēc nomokās taupīt tagad. Cik tas ir grūti, rāda arī Rimšēvičs, kuram tāpat labāk patīk, ja banka var tērēt.
Aivars Ozoliņš: Kas var tērēt?
Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs ceturtdien mudināja visus, kuriem ir, ko tērēt, uz nebēdu tērēt. Valsts galvenais monetārists laikam gribēja pateikt principā pareizu domu — ka ekonomikas augšupejas posmā ir jāveido uzkrājumi, ar ko stimulēt ekonomiku, kad sākas tās lejupslīde. Taču viņam tērēšanas īsajā apoloģijā misējās divējādi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.